Man tuvojās 30gadu jubileja. Pasakaini.
Ballīte būs. Bet vai saprāts ierodas kopā ar 30svecītēm?Vai skaidra apziņa,ko gribi un ko vari, atnāk ar 21.oktobra datumu? Kad biju 16gadīga,man šis cipars 30 !! likās kaut kas vājprātīgi tāls un neaizsniedzams,neizrunājams un nesaprotams (par to gan nav jābrīnās, algebrā tomēr tikai 3balles bija vienmēr).
Likās(bet tajā vecumā daudz kas liekās :D),ka tad jau būs māja (mājas ir visapkārt, bet ne manas un varbūt labi ka tā) suns (kā tad..nez kurš viņu vedīs ārā...) divi bērni (paldies, brīnišķīgi pagaidām pietiek ar vienu) vīrs (bija. Visu gaišu cienītais,viss ir labs ,kas nāk un iet, un aiziet...) un noteikti karjera(vai die... nav pie rokas nervu ripiņas...)mašīna un tiesības (man šķiet,ka ir cilvēki,kuri vislabāk izskatās blakus sēdeklī..)sabiedriskā dzīve kādu rāda žurnālos(jā, tas nu patiešām ir kaut kas dēļ kā dzīvot. Pilnīgi tukšas sarunas par un ap..)draugi - o ja!!šis nu ir tas,ko varu teikt JAAAAAA. Man ir!Neskatoties uz savu brīnumaini "jauko" tieksmi visu aizmirst(ieskaitot n-tas dz,d, bērnu v.d,nopirkt olīves uz pasākumu utt) un to,ka reizēm pasaku vairāk nekā vajadzētu.Un domāju mazāk nekā vajadzētu.
tātad - uzrakstīšu rezumē pēc 30gadu jubilejas, lai varētu nodrukāt īstu grāvēju ,kāda ir dzīve ir dienu pēc 30 :D
