ritenis ar zemeņu zvaniņu

Kā mēs pirkām ar Elizabeti riteni.
Sākām ar to, ka atradām netā bildes, veikalu, kur ir tieši tāds, bez kāda nekādi nevar vairāk dzīvot. I rozā, i lellei beņķītis, i zvaniņš ar zemenēm utt…
Cena arī tajā robežā, kuru biju pieņēmusi par labu esam.
Aizejam uz veikalu, Dārzaugļu un Pērnavas ielas stūris. 
Ieejam iekšā. Klusums (diezgan pat patīkams), viens vīriešcilvēks stāv aiz letes un skatās datorā. Skatās.. skatās… Es saku, Labdien! Aa laabden. (brīnišķīgi)
Nekas vairāk par labdeen neseko, tikmēr Elizabete jau ir ieraudzījusi, ka bērnu riteņi ir otrā zālē. Ejam turp, jā, ir ritenis. Pārdevējs joprojām izliekas, ka mūs neredz (vai arī patiešām slikta redze. Ļoti)
Paskaļā balsī (ja nu arī dzirde traumēta, ne tikai redze) jautāju, cik šim ritenim collas, cik maksā..?? Vīriešcilvēks atmostas un skaļi nosaka kko līdzīgu– Eegaaaaa! Lieliski, iznāk vēl viens pārdēvējs. Labdien, Labdien mums interesē šis ritenis. Pārdevējs (?) – em.. jaa? Man jau sākt nākt virsū nelielas dusmas, bet vēl diezgan mierīgi viņam pajautāju, cik collas ir riteņiem, vai viņš ir piemērots 6gadīgam bērnam? Jautājošs acu skats manā virzienā… Ok, laikam jāpasaka priekšā cik manuprāt vajadzētu būt Emocijzīme grin es saku - 20 ??? O jā! Esot tieši 20! Pasakaini, tik tālu tad mēs būtu. Saku, lai Elizabate pamēģina pabraukt, “pārdevējs” piebalso, kā tad.. vajagot pamēģināt. (ko tu neteiksi)
Der, patīk. Labi, pērkam. Es prasu, vai var maksāt ar karti? Un tad notiek brīnums! Pārdevējs atdzīvojas un mundrā balsī noskaita pantiņu – Nē, ar karti nevar, tuvākais bankomāts uz Brīvības ielas pie Santabarbara. (Oooo šo pantiņu ceru, ka viņš Zsv skaita pie eglītes, Jūs bērniņi nāciet meldijā). Kad ejam ārā lai izņemtu naudu, pārdevējs saka, Jā, es jums pieturēšu to riteni. (nopietni??) Tad es neizturēju un pateicu, pieturiet gan, jums te čum no apmeklētājiem.
Atnācām atpakaļ (viņš neturēja riteni :D) saku, vai var noņemt mazos ritenīšus, ka mums nevajag. Dziļa nopūta un jā, varot. Es saku, tad lai noņem. Viņš – TAGAD??? Nē.. pēc mēneša johaidī. Jā tagad. Kamēr pārdevējveidīgā būtne ņēma nost ritenīšus, es sāku skatīties groziņus. Vai sekoja kaut viens jautājums vai jūs gribat arī groziņu? Vai piedāvāt vēl kko? Cimdus? Ķiveri? Ne. Nulle! Ceru, ka viņš tikai aizvietoja īsto pārdevēju, jo, ja tas patiešām bija pārdevējs, tad nav brīnums, ka apmeklētāju tur nav.
Lieki piebilst, ka pa trepēm arī pati nostiepu riteni, viņš pat nepieturēja durvis.

Bet Elizabete priecīga par riteni, es priecīga, ka ritenis ir un divi trīs gadi (jācer)būs miers Emocijzīme grin

Uzlikt skaļi skaļi un klausīties.

https://www.youtube.com/watch?v=U8TsAh-zYFI

I'm still here, but yet I'm gone
I don't play guitar or sing my songs
They never defined who I am
The man that loves you 'til the end

You're the last person I will love
You're the last face I will recall

And best of all,

I'm not gonna miss you
Not gonna miss you

I'm never gonna hold you like I did
Or say I love you to the kids
You're never gonna see it in my eyes
It's not gonna hurt me when you cry

I'm never gonna know what you go through

All the things I say or do
All the hurt and all the pain
One thing selfishly remains

I'm not gonna miss you
I'm not gonna miss you

Amizanti beigās sanāks.

Transporta stāstiņu apkopojums

Sakopoju beidzot daļu no mazajiem transporta stāstiņiem vienā lapā. 


Ha. Atkal 270 mikriņš. Dodamies ar Elizabeti mājās, Imanta-Pļavnieki, sagaidam mikriņu(tiesa ar 10min nokavēšanos tas automobīlis atbrauca), tiekam līdz Stokmanam,kad šoferis jautā, a vam točna na pļavnieki nada?? Es, nuuu jaaaaa, Mēbeļu nama pieturu vajag. Viņš: Hmmm aa izdomaaju! Aizved mūs līdz stacijai, piebrauc priekšā 280mikriņam un saka, ņemiet savu eiro atpakaļ un braucat ar šito, man gribas mājās grin emoticon
Nu neko, braucām ar. 
Esam veiksmīgi mājās, arlabunakti, saldu dusu ut

krāšņā ikdiena mikriņos.

Mikriņš, diezgan pēkšņi piestāj maliņā, jo viena būtne( sieviešu kārtas) ceļ roku un stādina.(ceļu satiksmes noteikumi ir domāti citiem tranaportlīdzekļiem) Atver durvis un atskan: A vi na purčik jeģiķi? Šoferis, miegaini un flegmtiski: Hmm nuu kaņešnnn... Būtne stāv apņēmīgi turot durvis pārprasa ( jo nebūs nekāda braukšana pirms šito lietu nenoskaidros kārtīgi): A vii na Purčik ili ņet? Šoferis: Nu tak skazal, daaaaa. Būtne: A na što vi daaa skazaļi? Šoferis neiztur un paskaļi saka: Da Bl.... Na Purčik na purčik na purčik!!! Būtnīte, visai apvainotā tonī: Nu i magļi srazu tak i skazaķ... ( tiešām, ko var runāt aplinkus grin emoticon..)

Un fonā skan ticīgais radio. Skaļi.
Enter

Bet protams, ka apstāties vajag! Jo nobraukt 3 metrus jau ir laime! Un jā, kundze, veļaties iekšā. Droši, droši, nekautrējaties, spiežat visus dziļāk, nemaz neminot, ka jūs visai stabili esat uzkāpusi uz manas kājas, un turaties pie maniem matiem, piedāvātu Jums arī apsēsties man pavisam klēpī, bet Jūsu lieliskā taša Praza man ir tieši pie sejas. Un kur nu vēl Jūsu smaržūdens! Maijpuķīte ar reņģi. Jo mēs visi pasažieri esam tā vērti. 
Bet tā vispār, rītam nav ne vainas

Tikko izbaudīju ekskursiju pa mikrorajoniem. Un lēti diezgan, nieka 0.50, jā, tieši viena mikriņa biļete. Kāpjot iekšā jautāju, vai braucat tagad uz staciju?(num bija izbalējis, savukārt uzraksti vēstīja Purvciems Pļavnieki C.Stacija) vadītāja atbilde - ja ja stacija...em..čerez tjgjmdjpgm ja. Ok, ja stacija,tad der. Sēžam ar Ebeti smuki. Un tad saprotu, ka braucam uz Pļavniekiem,nu neko,nav jau tik tālu, ha, tad mēs pabraukājam pa Ķengaragu (lieliska arhitektūra) un tad pieķeram klāt vēl Maskačku(kamdēļ ne, pa to pašu cenu! Viss iekļauts! Piem,braucot pie kāda no piemājas barčikiem,izskrien Vaļeriks,mājot un kko runājot,skaļi, un mūsu mikriņš bliež pa bremzēm,jo draugam jāizpalīdz!Kad izskaidrots,ka tukša kase,slikta diena,tiek uzdāvāta cigarete, varam braukt tālāk). Un tad jau esam pie Latgalītes un Stacijas. Aleluja. Enter. Biļeti pirkām vilcienā, ekskursija ar nosaukumu "Čerez mjgkojģj" paņēma pārāk daudz laika.