Laba!
Senāk rakstīju iekš citas lapas. Daudz senāk.Bet kā ar brīnumu arī tur bija dažas labas domas.
Tu esi egoiste!Šo man ir nācies dzirdēt diezgan bieži,gan kā pārmetumu, gan kā uzslavu. Un šodien mēģinot tipināt pa ielu tik ātri, cik vien iespējams, lai nenosaltu pilnīgi un neatgriezeniski, sāku domāt par egoismu kā īpašību, kura, manuprāt, tomēr ir laba.
Un atcerējos stāstu, ko mums stāstīja skolā. Par karu un divām mātēm. Viena no viņām visu ēdienu, ko vien dabūja un atrada, atdeva saviem diviem bērniem. Pati sev neatstājot neko. Visas drēbes, kas bija pieejamas, vilka saviem bērniem, lai tie nenosaltu. Pati staigādama vienā jaciņā un svārkos.
Otra māte savukārt, dabūjusi ēdamo, paēda pati un otru daļu atdeva saviem bērniem. Drēbes arī sadalīja, lai būtu pašai silti, un bērniem.
Pirmā māte pēc mēneša no bada un aukstuma nomira, atstājot divus bērnus, kuri nemācēja paši par sevi parūpēties, jo māte vienmēr visu bija izdarījusi. Otrā māte pārdzīvoja karu kopā ar bērniem, jo bija egoiste.
Un joprojām domāju,ka būt egoistei ir labi, jo tā ir mana dzīve un neviens manā vietā nepārdzīvo, nepriecājas,neskumst, neizlemj manā vietā lēmumus. Nevienu nevaru vainot,ka esmu tur kur esmu. Man ir tādi draugi,kurus esmu atzinusi par labu esam un kuri ir atzinuši mani par labu esam. Kuri ir ar mani arī tad,ja brūku kopā un dusmojos par neko.Kuri pacieš manas absalūti bezatbildīgās attieksmes pret nopietnām lietām. Piem, laicīgu rēķinu nomaksu. Viņi arī ir tie,kuri man pasaka,saņemies, tu izskaties briesmīgi.Runā ar mani par lietām,kurām nekad nebūs atbildes. Un pasmejas kopā par manu sarkastiskajām piezīmēm. Draugi, kuriem es varu teikt, paldies,ka viņi man ir. Paziņas,kuri ir paciešami retajās reizēs,kad tiekamies. Un reizēm izturoties nežēlīgi,ja nākas dzirdēt sev apnikušus jautājumus, ja agrāk tie bija - kad tad jūs precēsieties...(tad kad droši zināšu, ka tu nevarēsi atnākt uz kāzām) Nākamais - kad jums būs bērni? (reizēm gribējās atbildēt,ka esmu trasnvestīts, un vēl neesmu izlēmusi ,kurā pusē esmu. Un vīram pēc mīļākās vēlmes ir uztaisīta vazektomija) Tad tagad šie jautājumi ir - kad jūs beidzot izšķirsieties oficiāli? Varbūt gribi iedot 100ls, lai varam iet jau šodien pat ?Vai arī varbūt vari nokārtot šķiršanos pa brīvu? Nē?NEvari?mmm nu tad aizver savu muti un izliecies gudrs! Nākamais burvīgais jautājums ir - kā?Un kad ta viņš ņem bērnu?Kā?Tik reti?Nu tak pasaki... pasaki.. KO ??? Ko man pateikt?Varbūt paliec tu kādu dienu kopā ar manu bērnu?Hmm.?Nevari?ak tu žēl... nu un labi,ka tā, jo neuzticētu tavām cāļa smadzenēm savu meitu. tāpēc nevajag man uzdod jautājumus tikai tāpēc,ka liekas,ka tas ir vajadzīgs. Vai arī frāze, nu nezinu, es jau nu tik mierīgi nelaistu vīru prom. Kolosāli, kā tu viņu turētu?Piesietu pie radiatoriem?Vai visu laiku turētu mēreni lielā pālī, lai nevat aiziet?Vai bērsi kapsētas smiltis pie viņa durvīm?Ja iet prom - tad ataa ataa, mums bija forši. Paldies. Kāda turēšana?Attopies.
Tā īsumā atkal esmu izstāstījusi savas šī vakara pārdomas.
Līdz nākamajai reizei.
piektdiena, 2011. gada 18. februāris
svētdiena, 2011. gada 13. februāris
Atmiņas priekš sevis
Uznāca iedvesma salikt pa plauktiņiem savus ex draugus,kuri ir bijuši kādu laiku manā dzīvē diezgan nozīmīgas figūriņas. Pirmais skūpsta īpašnieks,nevainības zaudēšana utt (ar vājiem nerviem, vai cilvēkiem ar ārprātīgi augstu morāles un pieklājības bagāžu - būs vilšanās.Nebūs pirmā mīlestība vienīgā un pēdējā)Nebūšu nekāds "liekulības gadatirgus",jo pamatā priekš sevis rakstu, nevis lai kāds mani nosodītu vai uzslavētu. Un atmiņu izklāsts palīdzēs visu šo atcerēties labāk,lai būtu ko stāstīt mazbērniem ,sēžot pie kamīna un malkojot groku. (es, nevis mazbērni)
8klase - pirmais skūpsts. Patiesībā tagad domājot, apbrīnojama mērķtiecība man bija ,lai iepazītos ar tieši ar misteru M.S. Piegāju skolā klāt un palūdzu ierakstīt savā atmiņu blociņā kaut ko.Viņš diezgan šokēts to arī izdarīja (kā nekā tomēr 12klase pret 8klasi), pēc tam pateicu,lai ieraksta arī telefonu. (pati šobrīd aplaudēju par šo drosmi. Jo tomēr pamatmācība tak ir,ka meitenēm pašām jāgaida,kamēr puisis spers pirmo soli..veiksmi gaidīšanas procesā)Tātad, pēc tam mēs sākām sveicināties, runāties pa tel utt. Beigās viņš man apsolīja iedot Glābējzvana kasetes (tādas,kuras liek video maģī, tajā laikā nāvīgi kruta tā štelle bija)un tā nu mēs arī sākām draudzēties.(Paldies Zakam, Kellijai :D ) Misters M.S. man iemācīja skūpstīties. Tīri feini bija un man patika (joprojām patīk), tiesa skolas skolotājas bija citās domās un zvanīja manai mammai uz mājām, un informēja,ka viņas meitai ir attiecības ar 12klases puisi. Mana mamma atbildēja,ka jā viņa to zin,jo šobrīd viņš tieši ēd pusdienas kopā ar mums. Mamma, you are the best! Vienīgā problēma bija,ka man viņš apnika ,jo gribēja visur iet kopā kopā kopā, roku rokā (un 8klases beigās tā nav ideālākā aina un apnika,ka viņš čāpstināja pie galda. Vai tiešām pats to nedzird??Lai nu kā, paldies viņam par pirmo skūpstu.
Atbrīvošanās no nevainības - absalūta garlaicība. Skatījos griestos un domāju,kā lai pārkārto istabu. Ceru,ka kāda nākamā meitene,tam puikam iemācīs,ko nozīmē mīlēties ar baudu.
Ejam tālāk - draugs no vidusskolas. Principā interesants eksemplārs. Padraudzējās ar divām manām draudzenēm, tad pārgāja pie manis. Kopā pabijām laikam gadu ?(piedod mister K, patiešām neatceros) Katrā ziņā bija feini staigāt pa parku (ērti arī,jo tuvu mājām) un skolas pasākumos dejot ar SAVU draugu. (pārsmieties) Manai ģimenei gan viņš pārāk nepatika,brālis viņu dēvēja par meža veci un mamma vispār sauca "tas cilvēks". 'Viņam bija gari mati un bārdiņa, viņš spēlēja ģitāru,viņš bija skolas radio dj.Un viņa mamma jau bija iedalījusi traukus,veļu,ko dot,kad precēsimies.Par laimi,šis projekts izpalika.
Vasaras,rudens,ziemas mīlestība Misters X. Mīlēšanās pļavā, ābeļdārzā,mašīnā,principā visur. Un kas pats labākais?Mēs pat neskaitījāmies kopā. Laikam tāpēc arī vēl šobrīd esam labās attiecībās.Jo nebija īsti ko dalīt, ko pārmest un visas pārējās glupības kas seko,kad šķiras.
Next - Jāņu burvības iespaidā, paskūpstoties,beigās sanāca,ka nodraudzējāmies gadus 3. Kamēr dabiskā ceļā viss norima. Bija jauki. Laikam viņš ir pārāk jauks,lai par viņu ko vairāk teiktu. Bija otrais bildinājums un nekā.(Gredzenu tiesa neatdevu, pārāk glīts)
Ejam tālāk, sisidra ,he Nākamais ir darba kolēģis. Draudzējāmies ilgi, sākām dzīvot kopā, bija bildinājums un pateicu jā. Dzīve beidzas ... da labi, jokoju.Kad būšu oficiāli izšķīrusies, rakstīšu par šo tālāk.
Šim brīdim viss. Viss ir labs ,kas labi beidzas?Neesmu pārliecināta,ka tā,jo ir lietas,kuras nebeidzas,bet iet pa apli. Un ir cilvēki,kuriem flirtēšana ir ielikta šūpulī, un tas nebūt nenozīmē,ka viņi ir sliktāki par tiem,kuri nekad nespēj pateikt/izteikt vārdus - mīlu tevi. Ir taurentiņi,ir kaķi,ir suņi (ar vai bez siena kaudzes)ir auni un daudzi citi prototipi. Veiksmi man,veiksmi viņiem .
Attaaa
8klase - pirmais skūpsts. Patiesībā tagad domājot, apbrīnojama mērķtiecība man bija ,lai iepazītos ar tieši ar misteru M.S. Piegāju skolā klāt un palūdzu ierakstīt savā atmiņu blociņā kaut ko.Viņš diezgan šokēts to arī izdarīja (kā nekā tomēr 12klase pret 8klasi), pēc tam pateicu,lai ieraksta arī telefonu. (pati šobrīd aplaudēju par šo drosmi. Jo tomēr pamatmācība tak ir,ka meitenēm pašām jāgaida,kamēr puisis spers pirmo soli..veiksmi gaidīšanas procesā)Tātad, pēc tam mēs sākām sveicināties, runāties pa tel utt. Beigās viņš man apsolīja iedot Glābējzvana kasetes (tādas,kuras liek video maģī, tajā laikā nāvīgi kruta tā štelle bija)un tā nu mēs arī sākām draudzēties.(Paldies Zakam, Kellijai :D ) Misters M.S. man iemācīja skūpstīties. Tīri feini bija un man patika (joprojām patīk), tiesa skolas skolotājas bija citās domās un zvanīja manai mammai uz mājām, un informēja,ka viņas meitai ir attiecības ar 12klases puisi. Mana mamma atbildēja,ka jā viņa to zin,jo šobrīd viņš tieši ēd pusdienas kopā ar mums. Mamma, you are the best! Vienīgā problēma bija,ka man viņš apnika ,jo gribēja visur iet kopā kopā kopā, roku rokā (un 8klases beigās tā nav ideālākā aina un apnika,ka viņš čāpstināja pie galda. Vai tiešām pats to nedzird??Lai nu kā, paldies viņam par pirmo skūpstu.
Atbrīvošanās no nevainības - absalūta garlaicība. Skatījos griestos un domāju,kā lai pārkārto istabu. Ceru,ka kāda nākamā meitene,tam puikam iemācīs,ko nozīmē mīlēties ar baudu.
Ejam tālāk - draugs no vidusskolas. Principā interesants eksemplārs. Padraudzējās ar divām manām draudzenēm, tad pārgāja pie manis. Kopā pabijām laikam gadu ?(piedod mister K, patiešām neatceros) Katrā ziņā bija feini staigāt pa parku (ērti arī,jo tuvu mājām) un skolas pasākumos dejot ar SAVU draugu. (pārsmieties) Manai ģimenei gan viņš pārāk nepatika,brālis viņu dēvēja par meža veci un mamma vispār sauca "tas cilvēks". 'Viņam bija gari mati un bārdiņa, viņš spēlēja ģitāru,viņš bija skolas radio dj.Un viņa mamma jau bija iedalījusi traukus,veļu,ko dot,kad precēsimies.Par laimi,šis projekts izpalika.
Vasaras,rudens,ziemas mīlestība Misters X. Mīlēšanās pļavā, ābeļdārzā,mašīnā,principā visur. Un kas pats labākais?Mēs pat neskaitījāmies kopā. Laikam tāpēc arī vēl šobrīd esam labās attiecībās.Jo nebija īsti ko dalīt, ko pārmest un visas pārējās glupības kas seko,kad šķiras.
Next - Jāņu burvības iespaidā, paskūpstoties,beigās sanāca,ka nodraudzējāmies gadus 3. Kamēr dabiskā ceļā viss norima. Bija jauki. Laikam viņš ir pārāk jauks,lai par viņu ko vairāk teiktu. Bija otrais bildinājums un nekā.(Gredzenu tiesa neatdevu, pārāk glīts)
Ejam tālāk, sisidra ,he Nākamais ir darba kolēģis. Draudzējāmies ilgi, sākām dzīvot kopā, bija bildinājums un pateicu jā. Dzīve beidzas ... da labi, jokoju.Kad būšu oficiāli izšķīrusies, rakstīšu par šo tālāk.
Šim brīdim viss. Viss ir labs ,kas labi beidzas?Neesmu pārliecināta,ka tā,jo ir lietas,kuras nebeidzas,bet iet pa apli. Un ir cilvēki,kuriem flirtēšana ir ielikta šūpulī, un tas nebūt nenozīmē,ka viņi ir sliktāki par tiem,kuri nekad nespēj pateikt/izteikt vārdus - mīlu tevi. Ir taurentiņi,ir kaķi,ir suņi (ar vai bez siena kaudzes)ir auni un daudzi citi prototipi. Veiksmi man,veiksmi viņiem .
Attaaa
ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris
Smiekli - mans vairogs pret ikdienu
Laikam visi mani draugi un paziņas zin,ka man patīk sarkastiskas piezīmes un atbildes,smiekli situācijās ,kad iespējams būtu jāraud.Vai vismaz gaumīgi jāšņukst savam kavalierim uz pleca. Protams, pēc tam piedāvājot izmazgāt appuņķoto t-kreklu ar uzrakstu - Naike.
Uzrakstīšu dažas no situācijām,kad smiekli un mans savdabīgais humors bija mani glabēji. (tas bez šaubām ir savukārt atkarīgs no audzināšanas. Treji apakšsvārki utt. )Mana vecmāmiņa aizliedza man iet īsos svārkos pagalmā,jo - "ar pliku čuru nekur neies!! ej pārģērbies".Burvīgi vai ne?
Situācija numer viens - Tu saproti,ka esi abzalūt un galīga nejēga algebrā. Tik ļoti,ka tava skolotāja klases priekšā paziņo,ka viņai nemaksā tik daudz, lai mācītu TĀDUS muļķus. Nu neko, viss beidzās ar to,ka aiznesu skolotājai 3kg Serenādes konču un dabūju 3nieku. Varēju arī raudāt un nedarīt neko.
Situācija numer divi - apt 2stundas pirms žetonvakara man uznāca vēlme mainīt matu krāsu. Ko arī izdarīju, bet nepārliecinājos vai wc ir siltā ūdens. Nebija. Tad nu sanāca tā,ka bija jāmazgā ledus aukstā ūdenī, mazā mazā izlietnē(jo paredzēta roku mazgāšanai) un fēns arī nebija. Bet bildēs izskatās,ka man ir mega feina frizūra ar slapjo matu efektu. Arī varēju sākt psihot, paziņot,ka neiešu tēlot bomzi Princī un Ubaga zēnā,kura bija žetonvakara izrāde, bet ...
Situācija numer trīs - mans toreizējais draugs uzdāvināja man tajā laikā tik populārās ķēdītes ar sirsniņu,kurai katra puse paliek pie sava. Un tā nu sagadījās ,ka man likās,ka viss šis ir ievilcies un ir jāizbeidz. Izklāstīju to misteram X, man jau nu liekas,ka diezgan saudzīgi - man apnika, beidzam draudzēties!(ņemot vērā,ka man bija 16gadi, ļoti pat ok )Ko tur liegties, viņam nelikās šis ok, un tā vietā lai turpinātu iet stacijas virzienā, viņš pagriežās un norauj man no kakla ķēdīti un aizmet krūmos.Pēc šī tik ļoti drāmiskās traģēdijas akta, viņš par laimi tiešām dodas uz staciju. Es savukārt ejot mājās, vienīgi spēju domāt,kāpēc tik smuka ķēdīte bija jāsaplēš?Un tomēr labi,ka tiku vaļā no cilvēka,kurš čāpstina, jo ar mammu vienmēr pie galda saskatījāmies un aizturējām smieklu lēkmes.
situācija numers četri - mana drauga mamma, viņa prombūtnes laikā sakārto sava jaunākā dēla istabu. Sakārto tā pamatīgi, arī visu to ,kas atrodas zem gultas.Un tur ietilpa, mana mīļotā cilvēka dāvana man. Tērpiņš kādu ne reti var redzēt p..o kanālos. Visnotaļ jauks atribūts,kamēr esam divatā, Bet ,ja man ir jāsāk domāt,ka viņa mamma ir ņēmusi zeķes,zeķturi, korseti utt.... un smuki,glīti salikusi atvilknē.. Jo majo... Atliek divas iespējas. Krist vieglā histērijā un apsolīt sev,ka viņa mammai nekad nerādīsies acīs JEB veselīgi "ierēkt"un uzburt ainiņu ,kā ar šo ietērpu noiet uz virtuvi kādā dienā un ar nevainīgu smaidu teikt - Labdien. Kāds jauks rīts!
Tā, būs gana šovakaram. ejam čučet. Ar vai bez ieteerpiem, galvenais ar ironisku, bet mīļu smaidu uz lūpām.
Uzrakstīšu dažas no situācijām,kad smiekli un mans savdabīgais humors bija mani glabēji. (tas bez šaubām ir savukārt atkarīgs no audzināšanas. Treji apakšsvārki utt. )Mana vecmāmiņa aizliedza man iet īsos svārkos pagalmā,jo - "ar pliku čuru nekur neies!! ej pārģērbies".Burvīgi vai ne?
Situācija numer viens - Tu saproti,ka esi abzalūt un galīga nejēga algebrā. Tik ļoti,ka tava skolotāja klases priekšā paziņo,ka viņai nemaksā tik daudz, lai mācītu TĀDUS muļķus. Nu neko, viss beidzās ar to,ka aiznesu skolotājai 3kg Serenādes konču un dabūju 3nieku. Varēju arī raudāt un nedarīt neko.
Situācija numer divi - apt 2stundas pirms žetonvakara man uznāca vēlme mainīt matu krāsu. Ko arī izdarīju, bet nepārliecinājos vai wc ir siltā ūdens. Nebija. Tad nu sanāca tā,ka bija jāmazgā ledus aukstā ūdenī, mazā mazā izlietnē(jo paredzēta roku mazgāšanai) un fēns arī nebija. Bet bildēs izskatās,ka man ir mega feina frizūra ar slapjo matu efektu. Arī varēju sākt psihot, paziņot,ka neiešu tēlot bomzi Princī un Ubaga zēnā,kura bija žetonvakara izrāde, bet ...
Situācija numer trīs - mans toreizējais draugs uzdāvināja man tajā laikā tik populārās ķēdītes ar sirsniņu,kurai katra puse paliek pie sava. Un tā nu sagadījās ,ka man likās,ka viss šis ir ievilcies un ir jāizbeidz. Izklāstīju to misteram X, man jau nu liekas,ka diezgan saudzīgi - man apnika, beidzam draudzēties!(ņemot vērā,ka man bija 16gadi, ļoti pat ok )Ko tur liegties, viņam nelikās šis ok, un tā vietā lai turpinātu iet stacijas virzienā, viņš pagriežās un norauj man no kakla ķēdīti un aizmet krūmos.Pēc šī tik ļoti drāmiskās traģēdijas akta, viņš par laimi tiešām dodas uz staciju. Es savukārt ejot mājās, vienīgi spēju domāt,kāpēc tik smuka ķēdīte bija jāsaplēš?Un tomēr labi,ka tiku vaļā no cilvēka,kurš čāpstina, jo ar mammu vienmēr pie galda saskatījāmies un aizturējām smieklu lēkmes.
situācija numers četri - mana drauga mamma, viņa prombūtnes laikā sakārto sava jaunākā dēla istabu. Sakārto tā pamatīgi, arī visu to ,kas atrodas zem gultas.Un tur ietilpa, mana mīļotā cilvēka dāvana man. Tērpiņš kādu ne reti var redzēt p..o kanālos. Visnotaļ jauks atribūts,kamēr esam divatā, Bet ,ja man ir jāsāk domāt,ka viņa mamma ir ņēmusi zeķes,zeķturi, korseti utt.... un smuki,glīti salikusi atvilknē.. Jo majo... Atliek divas iespējas. Krist vieglā histērijā un apsolīt sev,ka viņa mammai nekad nerādīsies acīs JEB veselīgi "ierēkt"un uzburt ainiņu ,kā ar šo ietērpu noiet uz virtuvi kādā dienā un ar nevainīgu smaidu teikt - Labdien. Kāds jauks rīts!
Tā, būs gana šovakaram. ejam čučet. Ar vai bez ieteerpiem, galvenais ar ironisku, bet mīļu smaidu uz lūpām.
otrdiena, 2011. gada 8. februāris
Ikdiena num4 (īsi)
Tad nu tā. Pa šīm dienām esmu bijusi bezgala dusmīga,priecīga,saniknota,apātiska,jautra,sarkastiska,mīļa un riebīga. Visas iespējamās emocijas.Gribu vasaru.Man sniegs patīk decembrī,pārējā laikā tas var snigt kaut kur pie polārā loka,kur vienas nakts sakars ilgst pusgadu. Bet tā visādi dzīve kā kamīns mājīgs. Tā kā man nav kamīna, dzīve nemaz tik mājīga nav.
Parunāsim par dažām no lietām ar kurām man nākas saskarties savā ikdienā.
Pirmā lieta - sab.tr. Vīrieši - vai jūs patiešām nemākat sēdēt ar kājām kopā ,nevis tā,ka izplešat kā uz ginekoloģiskā krēsla? Es maksāju to pašu summu,ko jūs, bet saņemu pusi no krēsla!JO, viens homosapiens, ugačaka ugačaka, ir iedomājies,ka ir ārprātīgi liels un masīvs, un varens,un muskuļots. otrā lieta,nu ja tu ēd ķiplokus(gripas laiks utt, visu saprotu) vai tad patiešām nevar turēt muti ciet?Logu var notīrīt ar cimdu, jakas piedurkni, vai jebko citu, nevis pūst dvašu,un brīnīties āreče, visi kāpj ārā. Var izplesties vēl pa divām vietām. Vasarai ieteikums (ir ticība,ka sniegs nokusīs pirms pasaules gala) lietojiet kādu "oldspaisreksonas"'odieri!Un ja gribi celt savas roķeles un turēties pie stangas, padomā par mazļautiņiem! Lūdzu!nu ir vājprātā nelabi skatīties uz sviedru lāsītēm padušu spalvu jūklī.
Tālāk - pensionāri.Stāv pieturā knapi turas kājās, ik pa laikam smagi nopūšas un paskatās apkārt ar tik bezcerīgu skatienu,ka prātā jāparliek visi neatliekamās palīdzības tālruņi. Bet notiek brīnums!Tuvojas transports. Acis atveras, mute arī, somas (kas ir vismaz 3gab) tiek paķertas ciešāk, un ..... aiziet uzbrukumā! Pasargā Dievs,ja neiekāps pirmais.Talāk, salonā tikts ir. Ja nu gadījumā kāds nav pielecis kājās un nedod vietu uzreiz, atkal tiek ieņemts vārgā cilvēka veidols.(gandrīz kā Emulatori) Un skaļi vaidēts, vai die...ku grūti.. vai die,paliek slikti.(pirms sākat sašust ,ka nejūtu līdz pensionāriem, varu teikt, cilvēki ir dažādi, un vienmēr ir izņēmumi utt)Tiek meklēts potenciālais upuris,pieiets tuvu tuvu klāt un skatīts acu virzienā un pūst, ja tas nelīdz, tad tiek ņemtas talkā paunas un somas,kuras grūsta turpu šurpu, uz liek uz kājām, vai tuvu tam. Baigās parasti cilvēki padodas .Ja nav neviena tāda ,kas iedod vietu, tiek bārti skolnieciņi. Un pie labākās gribas nevarēju atturēties,neaizstāvot mazu skolas bērnu,kuram soma ir 6kg ,visa diena pavadīta zoloģiskā dārzā(skolā) un tagad vēl jāizcieš,ka viņam jādod vieta,lai gan autobusa beigās ir brīvas vismaz 6 vietas!Johaidī. Labi,ka skolā mācījos krievu val, varēju dot pretī.Ko lai saka,pārējiem vismaz bija interesants brauciens.
Vēl biju korī, vēl biju uz laukiem, vēl biju uz darba pārrunām. Par iespējamo darbu man ir vairāk jāpadomā, tāpēc teikšu - visu gaišu! Drīz uzskricelēšu vairāk.
Servus
Parunāsim par dažām no lietām ar kurām man nākas saskarties savā ikdienā.
Pirmā lieta - sab.tr. Vīrieši - vai jūs patiešām nemākat sēdēt ar kājām kopā ,nevis tā,ka izplešat kā uz ginekoloģiskā krēsla? Es maksāju to pašu summu,ko jūs, bet saņemu pusi no krēsla!JO, viens homosapiens, ugačaka ugačaka, ir iedomājies,ka ir ārprātīgi liels un masīvs, un varens,un muskuļots. otrā lieta,nu ja tu ēd ķiplokus(gripas laiks utt, visu saprotu) vai tad patiešām nevar turēt muti ciet?Logu var notīrīt ar cimdu, jakas piedurkni, vai jebko citu, nevis pūst dvašu,un brīnīties āreče, visi kāpj ārā. Var izplesties vēl pa divām vietām. Vasarai ieteikums (ir ticība,ka sniegs nokusīs pirms pasaules gala) lietojiet kādu "oldspaisreksonas"'odieri!Un ja gribi celt savas roķeles un turēties pie stangas, padomā par mazļautiņiem! Lūdzu!nu ir vājprātā nelabi skatīties uz sviedru lāsītēm padušu spalvu jūklī.
Tālāk - pensionāri.Stāv pieturā knapi turas kājās, ik pa laikam smagi nopūšas un paskatās apkārt ar tik bezcerīgu skatienu,ka prātā jāparliek visi neatliekamās palīdzības tālruņi. Bet notiek brīnums!Tuvojas transports. Acis atveras, mute arī, somas (kas ir vismaz 3gab) tiek paķertas ciešāk, un ..... aiziet uzbrukumā! Pasargā Dievs,ja neiekāps pirmais.Talāk, salonā tikts ir. Ja nu gadījumā kāds nav pielecis kājās un nedod vietu uzreiz, atkal tiek ieņemts vārgā cilvēka veidols.(gandrīz kā Emulatori) Un skaļi vaidēts, vai die...ku grūti.. vai die,paliek slikti.(pirms sākat sašust ,ka nejūtu līdz pensionāriem, varu teikt, cilvēki ir dažādi, un vienmēr ir izņēmumi utt)Tiek meklēts potenciālais upuris,pieiets tuvu tuvu klāt un skatīts acu virzienā un pūst, ja tas nelīdz, tad tiek ņemtas talkā paunas un somas,kuras grūsta turpu šurpu, uz liek uz kājām, vai tuvu tam. Baigās parasti cilvēki padodas .Ja nav neviena tāda ,kas iedod vietu, tiek bārti skolnieciņi. Un pie labākās gribas nevarēju atturēties,neaizstāvot mazu skolas bērnu,kuram soma ir 6kg ,visa diena pavadīta zoloģiskā dārzā(skolā) un tagad vēl jāizcieš,ka viņam jādod vieta,lai gan autobusa beigās ir brīvas vismaz 6 vietas!Johaidī. Labi,ka skolā mācījos krievu val, varēju dot pretī.Ko lai saka,pārējiem vismaz bija interesants brauciens.
Vēl biju korī, vēl biju uz laukiem, vēl biju uz darba pārrunām. Par iespējamo darbu man ir vairāk jāpadomā, tāpēc teikšu - visu gaišu! Drīz uzskricelēšu vairāk.
Servus
piektdiena, 2011. gada 4. februāris
Ne/Meklē savu raksturojumu šeit
Visas līdzības un rakstura iezīmes, izskata apraksti ir tikai iztēle un nav reāli,pat ja atpazīstat sevi.
Meitene num 1 - jau no skolas laikiem pazīstama , līdz ar to raksturs zināms līdz mielēm. Pagātne .Skolas laika sākums - nekas īpašs (jāsaka, neviens no mums 90gadu sākumā ar stilu nevarēja lepoties.Un pašcieņu ar slīdošām zeķbiksem un krunkām uz ceļgaliem valkājot, saglabāt bija diezgan neiespējami)Skolotājiem viņa gan dikten patika, jo mācījās labi, ar dauzoņām nedraudzējās utt. Pēc gadiem,kad patiešām likās,ka esam stila ikonas visai skolai (ap 11, 12klasi, reti skaisti rūtaini džemparīši, burvīgi strīpaini t-krekli,ko var ar jostu apsiet, un justies kā kleitā, banānveida džinsas utt) vienā no tusiņiem ,un tādu bija daudz(aknas joprojām kā par brīnumu darbojas teicami,tpu tpu tpu) uzzināju,ka viņai ome bija tāda dīvaini feina,kura pamatskolas laikā bija "vadījusi" viņas dzīvi pa savam.Tagadne - dzīvojam netālu, satiekamies pietiekami bieži, varu uzticēt viņai savas neirotiskās problēmas un ciniski kopā nolemt,ka ja nebūtu problēma, es to izdomātu un tad būtu problēma,ka nevar atrisināt šo problēmu,jo problēmas nemaz nav.
Meitene num 2 - Neko daudz nezinu,jo esmu iepazinusi salīdzinoši nesen. Akurāt prieks,ka esmu draudzene, nevis ienaidnieks. Raksturs - pabriesmīgs.(bet kuram ir dievīgs??) Ir viņas viedoklis un nepareizais viedoklis. Reizēm viegli var nokaitināt un aizkaitināt,it īpaši,ja otrs nav tik advancēts kā viņa, bet pārsvarā ir ļautiņš,kurš nemuld apkārt pa daudz un kuram var ticēt.Saderētu kopā ar tik pat vitāli atraktīvu vīrieti, par nelaimi ,vīriešus šādas būtnes biedē,jo viņas ir spēcīgākas un māk atbildēt paplašinātiem teikumiem un ne vienmēr smejas par stulbiem vīriešu jociņiem.
Puika num 1 - gadus 15pazīstams, tik sens draugs, ka nav nekādu ilūziju par to,ka viņš varētu mainīties uz kādu pusi. Meitenēm pārsvarā viņš liekas pievilcīgs,bet... iepazīstot labāk dažiem cilvēkiem var sķist apgrūtinoša viņa privātīpašnieka un nedaudz brīvā gara apvienojums (līdz brīdim,kad iepazīst raksturu līdz mielēm,notiek dabiskā atlase.)Esam izgājuši vairākām stadijām, un nonākuši līdz šī brīža - draugu attiecībām,kuras ir visnormālākās jāatzīst no visām pārdzīvotajām. Kā vienā sarunā minēju - slābans flirts un miers dvēselē satiekoties. Principā varu viņam zvanīt nakts vidū (tiesa riskējot ar viņa šī brīža favorītes dusmu lēkmēm, bet kuru tas uztrauc...mani nē)un palūgt ,lai palīdz jeb vienkārši papļāpāt.
Puika num2 - tik tuvs radinieks,ka drīkst un māk nokaitināt mani 3sek laikā. Raksturs diezgan šaubīgi burvīgs. Kopā varam darīt blēņas un slēpt tās no saviem tuviniekiem. Nekad neesam nosūdzējuši viens otru, (izņemot vienu gadījumu skolas laikā, kad mamma prasīja, vai ir kas uzdots, es atbildēju ,ka nē. Bet tas tur ...johaidī, bija pateicis,ka tas un tas un tas un vēl dzejolis no galvas ) Tagad esam labi draugi un zinam viens par otru pietiekami,lai nelolotu domas,ka man būs tāda smadzeņu attīstība kā viņam,savukārt viņš nekad nespēs nospēlēt uz klavierēm Mēnesnīcas sonāti un dziedāt baznīcās.
Meitene num 3 - Arī skolas laika draugs. Iziets cauri visādām gudrībām un glupībām.Apmeklēta jūkoša māja un no 3šā stāva pa taisno nolidots uz pirmo, jo nepamanījām ,ka nav grīda dažāas vietās. Naktī iets no Majoriem uz Lielupi,jo nokavēts pēd.vilc un bezgala daudz izbīļa pārdzīvots, sajaucot miskasti ar cilvēku bariņu .Un pēc pārsmiets ,jo viņa paziņo,ka 12naktī gribot karbonādi vai ko tamlīdzīgu. Kad pateicām ar brāli,ka diezi vai sanāks, viņa mums uzbļāva,ka esot pieradusi paēst kārtīgas vakariņas un pagriezās un pazuda nezināmā virzienā. Bet atradās uz verandas kāpnēm,kad bijām nonākuši mājās.Viņa ir pacietusi manas pazušanas un pēc tam uzrašanās atkal visu gadu laikā un ar pārsteidzošu mieru izturās pret manām aizmāršības lēkmēm un to,ka nekad neko neatceros.
Tā, turpinājums sekos. :)
Meitene num 1 - jau no skolas laikiem pazīstama , līdz ar to raksturs zināms līdz mielēm. Pagātne .Skolas laika sākums - nekas īpašs (jāsaka, neviens no mums 90gadu sākumā ar stilu nevarēja lepoties.Un pašcieņu ar slīdošām zeķbiksem un krunkām uz ceļgaliem valkājot, saglabāt bija diezgan neiespējami)Skolotājiem viņa gan dikten patika, jo mācījās labi, ar dauzoņām nedraudzējās utt. Pēc gadiem,kad patiešām likās,ka esam stila ikonas visai skolai (ap 11, 12klasi, reti skaisti rūtaini džemparīši, burvīgi strīpaini t-krekli,ko var ar jostu apsiet, un justies kā kleitā, banānveida džinsas utt) vienā no tusiņiem ,un tādu bija daudz(aknas joprojām kā par brīnumu darbojas teicami,tpu tpu tpu) uzzināju,ka viņai ome bija tāda dīvaini feina,kura pamatskolas laikā bija "vadījusi" viņas dzīvi pa savam.Tagadne - dzīvojam netālu, satiekamies pietiekami bieži, varu uzticēt viņai savas neirotiskās problēmas un ciniski kopā nolemt,ka ja nebūtu problēma, es to izdomātu un tad būtu problēma,ka nevar atrisināt šo problēmu,jo problēmas nemaz nav.
Meitene num 2 - Neko daudz nezinu,jo esmu iepazinusi salīdzinoši nesen. Akurāt prieks,ka esmu draudzene, nevis ienaidnieks. Raksturs - pabriesmīgs.(bet kuram ir dievīgs??) Ir viņas viedoklis un nepareizais viedoklis. Reizēm viegli var nokaitināt un aizkaitināt,it īpaši,ja otrs nav tik advancēts kā viņa, bet pārsvarā ir ļautiņš,kurš nemuld apkārt pa daudz un kuram var ticēt.Saderētu kopā ar tik pat vitāli atraktīvu vīrieti, par nelaimi ,vīriešus šādas būtnes biedē,jo viņas ir spēcīgākas un māk atbildēt paplašinātiem teikumiem un ne vienmēr smejas par stulbiem vīriešu jociņiem.
Puika num 1 - gadus 15pazīstams, tik sens draugs, ka nav nekādu ilūziju par to,ka viņš varētu mainīties uz kādu pusi. Meitenēm pārsvarā viņš liekas pievilcīgs,bet... iepazīstot labāk dažiem cilvēkiem var sķist apgrūtinoša viņa privātīpašnieka un nedaudz brīvā gara apvienojums (līdz brīdim,kad iepazīst raksturu līdz mielēm,notiek dabiskā atlase.)Esam izgājuši vairākām stadijām, un nonākuši līdz šī brīža - draugu attiecībām,kuras ir visnormālākās jāatzīst no visām pārdzīvotajām. Kā vienā sarunā minēju - slābans flirts un miers dvēselē satiekoties. Principā varu viņam zvanīt nakts vidū (tiesa riskējot ar viņa šī brīža favorītes dusmu lēkmēm, bet kuru tas uztrauc...mani nē)un palūgt ,lai palīdz jeb vienkārši papļāpāt.
Puika num2 - tik tuvs radinieks,ka drīkst un māk nokaitināt mani 3sek laikā. Raksturs diezgan šaubīgi burvīgs. Kopā varam darīt blēņas un slēpt tās no saviem tuviniekiem. Nekad neesam nosūdzējuši viens otru, (izņemot vienu gadījumu skolas laikā, kad mamma prasīja, vai ir kas uzdots, es atbildēju ,ka nē. Bet tas tur ...johaidī, bija pateicis,ka tas un tas un tas un vēl dzejolis no galvas ) Tagad esam labi draugi un zinam viens par otru pietiekami,lai nelolotu domas,ka man būs tāda smadzeņu attīstība kā viņam,savukārt viņš nekad nespēs nospēlēt uz klavierēm Mēnesnīcas sonāti un dziedāt baznīcās.
Meitene num 3 - Arī skolas laika draugs. Iziets cauri visādām gudrībām un glupībām.Apmeklēta jūkoša māja un no 3šā stāva pa taisno nolidots uz pirmo, jo nepamanījām ,ka nav grīda dažāas vietās. Naktī iets no Majoriem uz Lielupi,jo nokavēts pēd.vilc un bezgala daudz izbīļa pārdzīvots, sajaucot miskasti ar cilvēku bariņu .Un pēc pārsmiets ,jo viņa paziņo,ka 12naktī gribot karbonādi vai ko tamlīdzīgu. Kad pateicām ar brāli,ka diezi vai sanāks, viņa mums uzbļāva,ka esot pieradusi paēst kārtīgas vakariņas un pagriezās un pazuda nezināmā virzienā. Bet atradās uz verandas kāpnēm,kad bijām nonākuši mājās.Viņa ir pacietusi manas pazušanas un pēc tam uzrašanās atkal visu gadu laikā un ar pārsteidzošu mieru izturās pret manām aizmāršības lēkmēm un to,ka nekad neko neatceros.
Tā, turpinājums sekos. :)
otrdiena, 2011. gada 1. februāris
Rezumē pēc kino seansa draugu lokā.
Heijā!
Ned.nog. ietvaros viens no pasākumiem bija mana brāļa vārda svinības. Sākums neraksturīgajā laikā 12:30 uz vēlajām brokastīm, neļāva noveģetēt šo dienu pa māju.
Visi viesi ierodas savlaicīgi, lai apēstu kopīgo omleti un laiski patērzētu par visu un neko. Pēc brokastīm/pusdienām gaviļnieks paziņo, ka cirku esam nokavējuši, varam paspēt uz kino?! nu ko - laižam ar.
Filma "Dzīve kāda tā ir" - tie ļautiņi,kuriem šī filma likās Oskaru cienīga un vispār šedevrs, tālāk nelasiet, labāk ejiet uztaisīt kafiju, vai izejat pastaigāt.
Ja gadījumā neesi paspējis izlasīt anotāciju filmai, jo stāvēji pēc 3l kolas un saldā popkorna, sākumā filma liksies kā jautra, pastulbiem jociņiem pārpildīta komēdija. Līdz brīdim, kad atskanot smeldzīgiem klavieru akordiem un protams, kadrs pārslēdzas uz darbību slimnīcā, un skatītājs saprot, ka noticis kas briesmīgs. Skāde! Abi galvenie (nosacīti) varoņi, Sofijas vecāki, aizgājuši pie Elvisa, Merilinas Monro jebšu nomiruši. Abi reizē, autokatastrofā, līdz galam tiesa nav skaidrs ar kādu tad mašīnu šie braukuši, jo pēc tam auto tiek lietots Sofijas krustvecāku vajadzībām. Lai nu kā, filma turpinās, vai arī beidzot sākas.
Jaunie, bez šaubām, viens otru neieredzošie krustvecāki tiek pie 24/7 bērna Sofijas. Galvenā varone, kura augstāk minēta kā Sofijas krustmāte - cep kūciņas un ir sava kafē. Krusttēvs - sporta spēļu filmēšanas guru,brauc ar moci, brīvais gars..
Bērna loma nebija pārāk sarežģīta,jo pārsvarā viņai bija jāčīkst, jāraud un visādi citādi jāizrāda nepatika pret pastāvošo iekārtu. (ir talants, nākamā loma varētu būt daudzsēriju mākslas filmā "Vienkārši Sindija"....)
Filmas gaitā mazajam bērnam jāizdzīvo/jāpārdzīvo gan nabas trūci, gan urīnceļu iekaisumu, gan jāiemācās staigāt un visbeidzot divu gadu vecumā japasaka - mamma. Absolūts indigo. Tā ka netika manīti otrās daļas iedīgļi, paliekam laimīgā neziņā vai pamperus valkās līdz 5,vai 7gadu vecumam.(Asv diezgan brīva attieksme šajos jautājumos, pareizi ir, nav ko iespringt) Katrā ziņā, divu gadu vecumā nabaga bērnam staigāt ļāva ļoti maz, jo visu laiku bija uz rokām.
Tikmēr galvenie varoņi (atmiņa nespēj atcerēties vārdus, piedodiet) mēģina nepārgulēt. Stīgu orķestris fonā ...un viņi ir vienā gultā. Bet tas neko nenozīmē, jo tā vnk gadījās. (pilnīgi saprotami -alko, bērns pie mazgadīgas aukles utt, kurš spētu pretoties) Vēl pavīd arī tēls - Labais Dakteris. Kurš arī padzīvo kopā ar galveno varoni, līdz brīdim, kad saprot, ka tie abi, kuri krustvecāki, tomēr viens otru mīl. Tā vietā lai mēģinātu pastrīdēties, pacīnīties, viņš izejot pa durvīm nosaka - man jūsu pietrūks! (Domāta Sofija un krustmāte) Atkal stīgas spēlē. Turpmākā darbība visai strauja -protams,ka abi nevar būt kopā, jo kūciņas cept var tikai tajā miestiņā, un sporta pārraides filmēt tikai un vienīgi Fēniksā. (jauns darba piedāvājums tiek aktualizēts brīdī, kad šķiet, ka visi būs laimīgi kopā, bet ne, viņam ir jāizvēlas)
Beigas - viņš neaizlido uz Fēniksu, viņa skrien pakaļ viņam uz lidostu,domā, ka nokavējusi, bet atnāk mājās un !!! viņš tur sēž, jo redz atslēgas tak vēl pie viņa! Pašas beigas - bērna divu gadu jubileja, visi laimīgi, priecīgi.
Vēlos pateikties īpaši Curikai, kura man aizdeva savas brilles, lai es redzētu filmu. Ilonai,
kura īpašos spriedzes momentos saskandināja ar mani sidru,
brālim, kurš samaksāja par biļetēm.
Topošajiem vecākiem varu tikai teikt - filma ir un tikai paliek filma. Realitāte tur nav nekāda. Krustvecākiem - he he
p.s. Kaimiņi bija dievīgi personāži! Viņu dēļ filmas fragmentus ir vērts skatīties.
that's all folks.... :)
Ned.nog. ietvaros viens no pasākumiem bija mana brāļa vārda svinības. Sākums neraksturīgajā laikā 12:30 uz vēlajām brokastīm, neļāva noveģetēt šo dienu pa māju.
Visi viesi ierodas savlaicīgi, lai apēstu kopīgo omleti un laiski patērzētu par visu un neko. Pēc brokastīm/pusdienām gaviļnieks paziņo, ka cirku esam nokavējuši, varam paspēt uz kino?! nu ko - laižam ar.
Filma "Dzīve kāda tā ir" - tie ļautiņi,kuriem šī filma likās Oskaru cienīga un vispār šedevrs, tālāk nelasiet, labāk ejiet uztaisīt kafiju, vai izejat pastaigāt.
Ja gadījumā neesi paspējis izlasīt anotāciju filmai, jo stāvēji pēc 3l kolas un saldā popkorna, sākumā filma liksies kā jautra, pastulbiem jociņiem pārpildīta komēdija. Līdz brīdim, kad atskanot smeldzīgiem klavieru akordiem un protams, kadrs pārslēdzas uz darbību slimnīcā, un skatītājs saprot, ka noticis kas briesmīgs. Skāde! Abi galvenie (nosacīti) varoņi, Sofijas vecāki, aizgājuši pie Elvisa, Merilinas Monro jebšu nomiruši. Abi reizē, autokatastrofā, līdz galam tiesa nav skaidrs ar kādu tad mašīnu šie braukuši, jo pēc tam auto tiek lietots Sofijas krustvecāku vajadzībām. Lai nu kā, filma turpinās, vai arī beidzot sākas.
Jaunie, bez šaubām, viens otru neieredzošie krustvecāki tiek pie 24/7 bērna Sofijas. Galvenā varone, kura augstāk minēta kā Sofijas krustmāte - cep kūciņas un ir sava kafē. Krusttēvs - sporta spēļu filmēšanas guru,brauc ar moci, brīvais gars..
Bērna loma nebija pārāk sarežģīta,jo pārsvarā viņai bija jāčīkst, jāraud un visādi citādi jāizrāda nepatika pret pastāvošo iekārtu. (ir talants, nākamā loma varētu būt daudzsēriju mākslas filmā "Vienkārši Sindija"....)
Filmas gaitā mazajam bērnam jāizdzīvo/jāpārdzīvo gan nabas trūci, gan urīnceļu iekaisumu, gan jāiemācās staigāt un visbeidzot divu gadu vecumā japasaka - mamma. Absolūts indigo. Tā ka netika manīti otrās daļas iedīgļi, paliekam laimīgā neziņā vai pamperus valkās līdz 5,vai 7gadu vecumam.(Asv diezgan brīva attieksme šajos jautājumos, pareizi ir, nav ko iespringt) Katrā ziņā, divu gadu vecumā nabaga bērnam staigāt ļāva ļoti maz, jo visu laiku bija uz rokām.
Tikmēr galvenie varoņi (atmiņa nespēj atcerēties vārdus, piedodiet) mēģina nepārgulēt. Stīgu orķestris fonā ...un viņi ir vienā gultā. Bet tas neko nenozīmē, jo tā vnk gadījās. (pilnīgi saprotami -alko, bērns pie mazgadīgas aukles utt, kurš spētu pretoties) Vēl pavīd arī tēls - Labais Dakteris. Kurš arī padzīvo kopā ar galveno varoni, līdz brīdim, kad saprot, ka tie abi, kuri krustvecāki, tomēr viens otru mīl. Tā vietā lai mēģinātu pastrīdēties, pacīnīties, viņš izejot pa durvīm nosaka - man jūsu pietrūks! (Domāta Sofija un krustmāte) Atkal stīgas spēlē. Turpmākā darbība visai strauja -protams,ka abi nevar būt kopā, jo kūciņas cept var tikai tajā miestiņā, un sporta pārraides filmēt tikai un vienīgi Fēniksā. (jauns darba piedāvājums tiek aktualizēts brīdī, kad šķiet, ka visi būs laimīgi kopā, bet ne, viņam ir jāizvēlas)
Beigas - viņš neaizlido uz Fēniksu, viņa skrien pakaļ viņam uz lidostu,domā, ka nokavējusi, bet atnāk mājās un !!! viņš tur sēž, jo redz atslēgas tak vēl pie viņa! Pašas beigas - bērna divu gadu jubileja, visi laimīgi, priecīgi.
Vēlos pateikties īpaši Curikai, kura man aizdeva savas brilles, lai es redzētu filmu. Ilonai,
kura īpašos spriedzes momentos saskandināja ar mani sidru,
brālim, kurš samaksāja par biļetēm.
Topošajiem vecākiem varu tikai teikt - filma ir un tikai paliek filma. Realitāte tur nav nekāda. Krustvecākiem - he he
p.s. Kaimiņi bija dievīgi personāži! Viņu dēļ filmas fragmentus ir vērts skatīties.
that's all folks.... :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)