Heijā!
Ned.nog. ietvaros viens no pasākumiem bija mana brāļa vārda svinības. Sākums neraksturīgajā laikā 12:30 uz vēlajām brokastīm, neļāva noveģetēt šo dienu pa māju.
Visi viesi ierodas savlaicīgi, lai apēstu kopīgo omleti un laiski patērzētu par visu un neko. Pēc brokastīm/pusdienām gaviļnieks paziņo, ka cirku esam nokavējuši, varam paspēt uz kino?! nu ko - laižam ar.
Filma "Dzīve kāda tā ir" - tie ļautiņi,kuriem šī filma likās Oskaru cienīga un vispār šedevrs, tālāk nelasiet, labāk ejiet uztaisīt kafiju, vai izejat pastaigāt.
Ja gadījumā neesi paspējis izlasīt anotāciju filmai, jo stāvēji pēc 3l kolas un saldā popkorna, sākumā filma liksies kā jautra, pastulbiem jociņiem pārpildīta komēdija. Līdz brīdim, kad atskanot smeldzīgiem klavieru akordiem un protams, kadrs pārslēdzas uz darbību slimnīcā, un skatītājs saprot, ka noticis kas briesmīgs. Skāde! Abi galvenie (nosacīti) varoņi, Sofijas vecāki, aizgājuši pie Elvisa, Merilinas Monro jebšu nomiruši. Abi reizē, autokatastrofā, līdz galam tiesa nav skaidrs ar kādu tad mašīnu šie braukuši, jo pēc tam auto tiek lietots Sofijas krustvecāku vajadzībām. Lai nu kā, filma turpinās, vai arī beidzot sākas.
Jaunie, bez šaubām, viens otru neieredzošie krustvecāki tiek pie 24/7 bērna Sofijas. Galvenā varone, kura augstāk minēta kā Sofijas krustmāte - cep kūciņas un ir sava kafē. Krusttēvs - sporta spēļu filmēšanas guru,brauc ar moci, brīvais gars..
Bērna loma nebija pārāk sarežģīta,jo pārsvarā viņai bija jāčīkst, jāraud un visādi citādi jāizrāda nepatika pret pastāvošo iekārtu. (ir talants, nākamā loma varētu būt daudzsēriju mākslas filmā "Vienkārši Sindija"....)
Filmas gaitā mazajam bērnam jāizdzīvo/jāpārdzīvo gan nabas trūci, gan urīnceļu iekaisumu, gan jāiemācās staigāt un visbeidzot divu gadu vecumā japasaka - mamma. Absolūts indigo. Tā ka netika manīti otrās daļas iedīgļi, paliekam laimīgā neziņā vai pamperus valkās līdz 5,vai 7gadu vecumam.(Asv diezgan brīva attieksme šajos jautājumos, pareizi ir, nav ko iespringt) Katrā ziņā, divu gadu vecumā nabaga bērnam staigāt ļāva ļoti maz, jo visu laiku bija uz rokām.
Tikmēr galvenie varoņi (atmiņa nespēj atcerēties vārdus, piedodiet) mēģina nepārgulēt. Stīgu orķestris fonā ...un viņi ir vienā gultā. Bet tas neko nenozīmē, jo tā vnk gadījās. (pilnīgi saprotami -alko, bērns pie mazgadīgas aukles utt, kurš spētu pretoties) Vēl pavīd arī tēls - Labais Dakteris. Kurš arī padzīvo kopā ar galveno varoni, līdz brīdim, kad saprot, ka tie abi, kuri krustvecāki, tomēr viens otru mīl. Tā vietā lai mēģinātu pastrīdēties, pacīnīties, viņš izejot pa durvīm nosaka - man jūsu pietrūks! (Domāta Sofija un krustmāte) Atkal stīgas spēlē. Turpmākā darbība visai strauja -protams,ka abi nevar būt kopā, jo kūciņas cept var tikai tajā miestiņā, un sporta pārraides filmēt tikai un vienīgi Fēniksā. (jauns darba piedāvājums tiek aktualizēts brīdī, kad šķiet, ka visi būs laimīgi kopā, bet ne, viņam ir jāizvēlas)
Beigas - viņš neaizlido uz Fēniksu, viņa skrien pakaļ viņam uz lidostu,domā, ka nokavējusi, bet atnāk mājās un !!! viņš tur sēž, jo redz atslēgas tak vēl pie viņa! Pašas beigas - bērna divu gadu jubileja, visi laimīgi, priecīgi.
Vēlos pateikties īpaši Curikai, kura man aizdeva savas brilles, lai es redzētu filmu. Ilonai,
kura īpašos spriedzes momentos saskandināja ar mani sidru,
brālim, kurš samaksāja par biļetēm.
Topošajiem vecākiem varu tikai teikt - filma ir un tikai paliek filma. Realitāte tur nav nekāda. Krustvecākiem - he he
p.s. Kaimiņi bija dievīgi personāži! Viņu dēļ filmas fragmentus ir vērts skatīties.
that's all folks.... :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru