piektdiena, 2015. gada 10. jūlijs

ritenis ar zemeņu zvaniņu

Kā mēs pirkām ar Elizabeti riteni.
Sākām ar to, ka atradām netā bildes, veikalu, kur ir tieši tāds, bez kāda nekādi nevar vairāk dzīvot. I rozā, i lellei beņķītis, i zvaniņš ar zemenēm utt…
Cena arī tajā robežā, kuru biju pieņēmusi par labu esam.
Aizejam uz veikalu, Dārzaugļu un Pērnavas ielas stūris. 
Ieejam iekšā. Klusums (diezgan pat patīkams), viens vīriešcilvēks stāv aiz letes un skatās datorā. Skatās.. skatās… Es saku, Labdien! Aa laabden. (brīnišķīgi)
Nekas vairāk par labdeen neseko, tikmēr Elizabete jau ir ieraudzījusi, ka bērnu riteņi ir otrā zālē. Ejam turp, jā, ir ritenis. Pārdevējs joprojām izliekas, ka mūs neredz (vai arī patiešām slikta redze. Ļoti)
Paskaļā balsī (ja nu arī dzirde traumēta, ne tikai redze) jautāju, cik šim ritenim collas, cik maksā..?? Vīriešcilvēks atmostas un skaļi nosaka kko līdzīgu– Eegaaaaa! Lieliski, iznāk vēl viens pārdēvējs. Labdien, Labdien mums interesē šis ritenis. Pārdevējs (?) – em.. jaa? Man jau sākt nākt virsū nelielas dusmas, bet vēl diezgan mierīgi viņam pajautāju, cik collas ir riteņiem, vai viņš ir piemērots 6gadīgam bērnam? Jautājošs acu skats manā virzienā… Ok, laikam jāpasaka priekšā cik manuprāt vajadzētu būt Emocijzīme grin es saku - 20 ??? O jā! Esot tieši 20! Pasakaini, tik tālu tad mēs būtu. Saku, lai Elizabate pamēģina pabraukt, “pārdevējs” piebalso, kā tad.. vajagot pamēģināt. (ko tu neteiksi)
Der, patīk. Labi, pērkam. Es prasu, vai var maksāt ar karti? Un tad notiek brīnums! Pārdevējs atdzīvojas un mundrā balsī noskaita pantiņu – Nē, ar karti nevar, tuvākais bankomāts uz Brīvības ielas pie Santabarbara. (Oooo šo pantiņu ceru, ka viņš Zsv skaita pie eglītes, Jūs bērniņi nāciet meldijā). Kad ejam ārā lai izņemtu naudu, pārdevējs saka, Jā, es jums pieturēšu to riteni. (nopietni??) Tad es neizturēju un pateicu, pieturiet gan, jums te čum no apmeklētājiem.
Atnācām atpakaļ (viņš neturēja riteni :D) saku, vai var noņemt mazos ritenīšus, ka mums nevajag. Dziļa nopūta un jā, varot. Es saku, tad lai noņem. Viņš – TAGAD??? Nē.. pēc mēneša johaidī. Jā tagad. Kamēr pārdevējveidīgā būtne ņēma nost ritenīšus, es sāku skatīties groziņus. Vai sekoja kaut viens jautājums vai jūs gribat arī groziņu? Vai piedāvāt vēl kko? Cimdus? Ķiveri? Ne. Nulle! Ceru, ka viņš tikai aizvietoja īsto pārdevēju, jo, ja tas patiešām bija pārdevējs, tad nav brīnums, ka apmeklētāju tur nav.
Lieki piebilst, ka pa trepēm arī pati nostiepu riteni, viņš pat nepieturēja durvis.

Bet Elizabete priecīga par riteni, es priecīga, ka ritenis ir un divi trīs gadi (jācer)būs miers Emocijzīme grin

pirmdiena, 2015. gada 23. februāris

Uzlikt skaļi skaļi un klausīties.

https://www.youtube.com/watch?v=U8TsAh-zYFI

I'm still here, but yet I'm gone
I don't play guitar or sing my songs
They never defined who I am
The man that loves you 'til the end
You're the last person I will love
You're the last face I will recall

And best of all,

I'm not gonna miss you
Not gonna miss you

I'm never gonna hold you like I did
Or say I love you to the kids
You're never gonna see it in my eyes
It's not gonna hurt me when you cry
I'm never gonna know what you go through

All the things I say or do
All the hurt and all the pain
One thing selfishly remains

I'm not gonna miss you
I'm not gonna miss you





piektdiena, 2015. gada 23. janvāris

Transporta stāstiņu apkopojums

Sakopoju beidzot daļu no mazajiem transporta stāstiņiem vienā lapā. 


Ha. Atkal 270 mikriņš. Dodamies ar Elizabeti mājās, Imanta-Pļavnieki, sagaidam mikriņu(tiesa ar 10min nokavēšanos tas automobīlis atbrauca), tiekam līdz Stokmanam,kad šoferis jautā, a vam točna na pļavnieki nada?? Es, nuuu jaaaaa, Mēbeļu nama pieturu vajag. Viņš: Hmmm aa izdomaaju! Aizved mūs līdz stacijai, piebrauc priekšā 280mikriņam un saka, ņemiet savu eiro atpakaļ un braucat ar šito, man gribas mājās grin emoticon
Nu neko, braucām ar. 
Esam veiksmīgi mājās, arlabunakti, saldu dusu ut


krāšņā ikdiena mikriņos.
Mikriņš, diezgan pēkšņi piestāj maliņā, jo viena būtne( sieviešu kārtas) ceļ roku un stādina.(ceļu satiksmes noteikumi ir domāti citiem tranaportlīdzekļiem) Atver durvis un atskan: A vi na purčik jeģiķi? Šoferis, miegaini un flegmtiski: Hmm nuu kaņešnnn... Būtne stāv apņēmīgi turot durvis pārprasa ( jo nebūs nekāda braukšana pirms šito lietu nenoskaidros kārtīgi): A vii na Purčik ili ņet? Šoferis: Nu tak skazal, daaaaa. Būtne: A na što vi daaa skazaļi? Šoferis neiztur un paskaļi saka: Da Bl.... Na Purčik na purčik na purčik!!! Būtnīte, visai apvainotā tonī: Nu i magļi srazu tak i skazaķ... ( tiešām, ko var runāt aplinkus grin emoticon..)
Un fonā skan ticīgais radio. Skaļi.
Enter

Bet protams, ka apstāties vajag! Jo nobraukt 3 metrus jau ir laime! Un jā, kundze, veļaties iekšā. Droši, droši, nekautrējaties, spiežat visus dziļāk, nemaz neminot, ka jūs visai stabili esat uzkāpusi uz manas kājas, un turaties pie maniem matiem, piedāvātu Jums arī apsēsties man pavisam klēpī, bet Jūsu lieliskā taša Praza man ir tieši pie sejas. Un kur nu vēl Jūsu smaržūdens! Maijpuķīte ar reņģi. Jo mēs visi pasažieri esam tā vērti. 
Bet tā vispār, rītam nav ne vainas

Tikko izbaudīju ekskursiju pa mikrorajoniem. Un lēti diezgan, nieka 0.50, jā, tieši viena mikriņa biļete. Kāpjot iekšā jautāju, vai braucat tagad uz staciju?(num bija izbalējis, savukārt uzraksti vēstīja Purvciems Pļavnieki C.Stacija) vadītāja atbilde - ja ja stacija...em..čerez tjgjmdjpgm ja. Ok, ja stacija,tad der. Sēžam ar Ebeti smuki. Un tad saprotu, ka braucam uz Pļavniekiem,nu neko,nav jau tik tālu, ha, tad mēs pabraukājam pa Ķengaragu (lieliska arhitektūra) un tad pieķeram klāt vēl Maskačku(kamdēļ ne, pa to pašu cenu! Viss iekļauts! Piem,braucot pie kāda no piemājas barčikiem,izskrien Vaļeriks,mājot un kko runājot,skaļi, un mūsu mikriņš bliež pa bremzēm,jo draugam jāizpalīdz!Kad izskaidrots,ka tukša kase,slikta diena,tiek uzdāvāta cigarete, varam braukt tālāk). Un tad jau esam pie Latgalītes un Stacijas. Aleluja. Enter. Biļeti pirkām vilcienā, ekskursija ar nosaukumu "Čerez mjgkojģj" paņēma pārāk daudz laika.


pirmdiena, 2014. gada 10. marts

Gavēnis. Diena nr.1

Labrīt.

Nedēļas nogale bija visnotaļ interesanta. Tiku padziedājusi, upeņu balzāms = fantastisks, draugi man ir lieliski.

 Šorīt pamodos ar diezgan labu garīgo (neraksturīgi man) un nodomāju, ka dikti gribas gaļās salātiņus. Ok, pa ceļam uz darbu nopirkšu. Un tad ejot jau iekšā veikalā, saprotu, ka BAAAAC !!! No šodienas tak man sākas gavēnis.!
Nu tad tā, gaļas salātiņu vietā nopirku banānu. (garšīgs, bet joprojām domāju par gaļas salātiņiem) un dzeru tēju. Bez cukura. (nav garšīgi)

Visā visumā, šis būs interesanti. Domāju, ka uz nedēļas beigām būs jau diezgan amizanti ieraksti.

Lai saule!

pirmdiena, 2014. gada 24. februāris

Ziņas īsumā

Ziņas īsumā - 

Elizabetei tūlīt paliks 5 gadi (ārprāc, esmu veca :D )
viņai jau kustas divi zobi (joprojām jūtos veca :D)
Mainu darbu (esmu forša,  bet joprojām  -  5gadi?  manam mazajam brīnumam? :D ) 

Dziedu divos koros (balss uz vecumu vēl nav mainījusies :D ) 
Privātā dzīve - interesanta (uz vecumu nekas nemainās... tāpat kļūdies, tāpat iemīlies, tāpat pārdzīvo, tāpat priecājies par mīļiem niekiem)

par darba maiņu - domāju, ka būs bloga ieraksti biežāki, pilnīgi jauna pieredze, jauns kolektīvs utt.

Tad vēl man radās ideja ievērot Gavēni.

Tas būtu Nē baudām -

1) alkoholam (šobrīd vēl galīgi  nestādos priekšā kā 40 dienas būs bez šampānieša nedēļas nogalē... vai baltvīna glāzes, pļāpājot par dzīvi.. ehh..)
2) sekss - protams, viena no dzīves baudām.... tātad - gavēnī jāatsakās. (arī būs interesanti... )
3) gaļa (ar to laikam varētu nebūt problēmas, jo ceru, ka nebūs tik silts, lai varētu jau cept gaļu ārā, zaļumos )
4) saldumi ( ar šo būs viss viss viss grūtāk. Diena bez šokolādes ? Neiespējami.)

Savukārt mana krustbērna māte izdzirdot manu ideju par gavēni, paziņoja, ka man esot jāatsakās tikai un vienīgi no šokolādes, jo pārējais viss esot *Dzīves nepieciešamība*, nevis baudas :D (gavēnim tuvojoties arvien vairāk sāku pieķerties šai idejai :D)
Tā. 
Paldies par uzmanību, beidzam skatīties datora ekrānā, ejam ārā baudīt Pavasari, vienīgajā gadalaikā, kad sarkasms iet atvaļinājumā! (nu gandrīz.. jo viss tak tik jauki, viss tik forši... saulīte, pirmie sarkanie apdegušie deguni:, lieli cilvēki legingos.. brūnas zandalītes un pelēkas zeķes... pasakaini... :D )

trešdiena, 2013. gada 11. decembris

lalalaa

Laba !
do re mi fa sol..
Ziemassvētku mēnesis allažiņ ir pilns ar dziedāšanu. Laikam jau tas ir lieliski, jo tā ir viena no retajām lietām, kura man patiešām padodas. Vismaz es tā gribētu domāt, ka padodas.
Un protams, ka dāvanu laiks... dāvanu laiks. vispār man jāsaka atklāti, ka man patīk saņemt dāvanas un man patīk dāvināt dāvanas. Nesaprotu tos cilvēkus, kuri saņemot dāvanu saka, ui, nu ko tu, nevajadzēja. (tiešām, nevajadzēja, nākamreiz nedāvināšu) Vajadzēja! Saņemt dāvanu vienmēr ir lieliska sajūta! Un nav jau vajadzīga mega dārga dāvana (nu tādas jau arī noder... :D bet...) svarīgi jau ir vai esi ielicis daļiņu sevis dāvanā.
Bet tas laikam ir tas pats niķis kā nespēja pieņemt komplimentus. Tev šodien skaista kleita! - Tu KO??šitā vecā lupata?...  Tu šodien labi izskaties! - da labi..neesmu izgulējies, daudz darba un vispār, tu laikam esi tuvredzīga :D
Brīnumaini.

Šī brīža pats aktuālākais - eglīte meitas dārziņam. Kāpēc es uzņēmos sagādāt un nevis kāds štrams tētuks?
Tāpēc, ka
1) man apnika sēdēt dārziņa sapulcē un gaidīt, kad kāds no tēviem braša balsī teiks - būs eglīte! nesatraucieties! nebuuuuuuus.. tēvi smuki sēdēja un skatījās uz savām zeķēs (labi,ka ne caurās zeķēs) tērptajām kājelēm un klusēja...klusēja...
2) Nedomāju, ka tas varētu būt tik sarežģīti. aizbrauc (problēma num 1 - ar ko un kur braukt, un kā tikt pēc veiksmīgas misijas nobeiguma mājās?) noskati, nocērt (aha... te ir otra problēma :D ne man cirvis, ne zāģis, ar virtuves nazīti laikam šoreiz netikšu galā) un tad beigu beigās aizved uz dārziņu. Un protams, ka ar smaidu - ko jūs... neee..nemaz nebija grūti :D Viss kārtībā.

Vēl ir maska Pelīte. Ir austiņas, ir kleitiņa, vēl tikai ir aste jāgādā. (oo gandrīz pantiņš...)

Tad vēl ir mērķis iegādāties plānotāju. Atmiņa mani sāk pārāk sajūsmināt.