Kā mēs pirkām ar Elizabeti riteni.
Sākām ar to, ka atradām netā bildes, veikalu, kur ir tieši tāds, bez kāda nekādi nevar vairāk dzīvot. I rozā, i lellei beņķītis, i zvaniņš ar zemenēm utt…
Cena arī tajā robežā, kuru biju pieņēmusi par labu esam.
Aizejam uz veikalu, Dārzaugļu un Pērnavas ielas stūris.
Ieejam iekšā. Klusums (diezgan pat patīkams), viens vīriešcilvēks stāv aiz letes un skatās datorā. Skatās.. skatās… Es saku, Labdien! Aa laabden. (brīnišķīgi)
Nekas vairāk par labdeen neseko, tikmēr Elizabete jau ir ieraudzījusi, ka bērnu riteņi ir otrā zālē. Ejam turp, jā, ir ritenis. Pārdevējs joprojām izliekas, ka mūs neredz (vai arī patiešām slikta redze. Ļoti)
Paskaļā balsī (ja nu arī dzirde traumēta, ne tikai redze) jautāju, cik šim ritenim collas, cik maksā..?? Vīriešcilvēks atmostas un skaļi nosaka kko līdzīgu– Eegaaaaa! Lieliski, iznāk vēl viens pārdēvējs. Labdien, Labdien mums interesē šis ritenis. Pārdevējs (?) – em.. jaa? Man jau sākt nākt virsū nelielas dusmas, bet vēl diezgan mierīgi viņam pajautāju, cik collas ir riteņiem, vai viņš ir piemērots 6gadīgam bērnam? Jautājošs acu skats manā virzienā… Ok, laikam jāpasaka priekšā cik manuprāt vajadzētu būt Emocijzīme grin es saku - 20 ??? O jā! Esot tieši 20! Pasakaini, tik tālu tad mēs būtu. Saku, lai Elizabate pamēģina pabraukt, “pārdevējs” piebalso, kā tad.. vajagot pamēģināt. (ko tu neteiksi)
Der, patīk. Labi, pērkam. Es prasu, vai var maksāt ar karti? Un tad notiek brīnums! Pārdevējs atdzīvojas un mundrā balsī noskaita pantiņu – Nē, ar karti nevar, tuvākais bankomāts uz Brīvības ielas pie Santabarbara. (Oooo šo pantiņu ceru, ka viņš Zsv skaita pie eglītes, Jūs bērniņi nāciet meldijā). Kad ejam ārā lai izņemtu naudu, pārdevējs saka, Jā, es jums pieturēšu to riteni. (nopietni??) Tad es neizturēju un pateicu, pieturiet gan, jums te čum no apmeklētājiem.
Atnācām atpakaļ (viņš neturēja riteni :D) saku, vai var noņemt mazos ritenīšus, ka mums nevajag. Dziļa nopūta un jā, varot. Es saku, tad lai noņem. Viņš – TAGAD??? Nē.. pēc mēneša johaidī. Jā tagad. Kamēr pārdevējveidīgā būtne ņēma nost ritenīšus, es sāku skatīties groziņus. Vai sekoja kaut viens jautājums vai jūs gribat arī groziņu? Vai piedāvāt vēl kko? Cimdus? Ķiveri? Ne. Nulle! Ceru, ka viņš tikai aizvietoja īsto pārdevēju, jo, ja tas patiešām bija pārdevējs, tad nav brīnums, ka apmeklētāju tur nav.
Lieki piebilst, ka pa trepēm arī pati nostiepu riteni, viņš pat nepieturēja durvis.
Bet Elizabete priecīga par riteni, es priecīga, ka ritenis ir un divi trīs gadi (jācer)būs miers Emocijzīme grin
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru