Laba!
Senāk rakstīju iekš citas lapas. Daudz senāk.Bet kā ar brīnumu arī tur bija dažas labas domas.
Tu esi egoiste!Šo man ir nācies dzirdēt diezgan bieži,gan kā pārmetumu, gan kā uzslavu. Un šodien mēģinot tipināt pa ielu tik ātri, cik vien iespējams, lai nenosaltu pilnīgi un neatgriezeniski, sāku domāt par egoismu kā īpašību, kura, manuprāt, tomēr ir laba.
Un atcerējos stāstu, ko mums stāstīja skolā. Par karu un divām mātēm. Viena no viņām visu ēdienu, ko vien dabūja un atrada, atdeva saviem diviem bērniem. Pati sev neatstājot neko. Visas drēbes, kas bija pieejamas, vilka saviem bērniem, lai tie nenosaltu. Pati staigādama vienā jaciņā un svārkos.
Otra māte savukārt, dabūjusi ēdamo, paēda pati un otru daļu atdeva saviem bērniem. Drēbes arī sadalīja, lai būtu pašai silti, un bērniem.
Pirmā māte pēc mēneša no bada un aukstuma nomira, atstājot divus bērnus, kuri nemācēja paši par sevi parūpēties, jo māte vienmēr visu bija izdarījusi. Otrā māte pārdzīvoja karu kopā ar bērniem, jo bija egoiste.
Un joprojām domāju,ka būt egoistei ir labi, jo tā ir mana dzīve un neviens manā vietā nepārdzīvo, nepriecājas,neskumst, neizlemj manā vietā lēmumus. Nevienu nevaru vainot,ka esmu tur kur esmu. Man ir tādi draugi,kurus esmu atzinusi par labu esam un kuri ir atzinuši mani par labu esam. Kuri ir ar mani arī tad,ja brūku kopā un dusmojos par neko.Kuri pacieš manas absalūti bezatbildīgās attieksmes pret nopietnām lietām. Piem, laicīgu rēķinu nomaksu. Viņi arī ir tie,kuri man pasaka,saņemies, tu izskaties briesmīgi.Runā ar mani par lietām,kurām nekad nebūs atbildes. Un pasmejas kopā par manu sarkastiskajām piezīmēm. Draugi, kuriem es varu teikt, paldies,ka viņi man ir. Paziņas,kuri ir paciešami retajās reizēs,kad tiekamies. Un reizēm izturoties nežēlīgi,ja nākas dzirdēt sev apnikušus jautājumus, ja agrāk tie bija - kad tad jūs precēsieties...(tad kad droši zināšu, ka tu nevarēsi atnākt uz kāzām) Nākamais - kad jums būs bērni? (reizēm gribējās atbildēt,ka esmu trasnvestīts, un vēl neesmu izlēmusi ,kurā pusē esmu. Un vīram pēc mīļākās vēlmes ir uztaisīta vazektomija) Tad tagad šie jautājumi ir - kad jūs beidzot izšķirsieties oficiāli? Varbūt gribi iedot 100ls, lai varam iet jau šodien pat ?Vai arī varbūt vari nokārtot šķiršanos pa brīvu? Nē?NEvari?mmm nu tad aizver savu muti un izliecies gudrs! Nākamais burvīgais jautājums ir - kā?Un kad ta viņš ņem bērnu?Kā?Tik reti?Nu tak pasaki... pasaki.. KO ??? Ko man pateikt?Varbūt paliec tu kādu dienu kopā ar manu bērnu?Hmm.?Nevari?ak tu žēl... nu un labi,ka tā, jo neuzticētu tavām cāļa smadzenēm savu meitu. tāpēc nevajag man uzdod jautājumus tikai tāpēc,ka liekas,ka tas ir vajadzīgs. Vai arī frāze, nu nezinu, es jau nu tik mierīgi nelaistu vīru prom. Kolosāli, kā tu viņu turētu?Piesietu pie radiatoriem?Vai visu laiku turētu mēreni lielā pālī, lai nevat aiziet?Vai bērsi kapsētas smiltis pie viņa durvīm?Ja iet prom - tad ataa ataa, mums bija forši. Paldies. Kāda turēšana?Attopies.
Tā īsumā atkal esmu izstāstījusi savas šī vakara pārdomas.
Līdz nākamajai reizei.
Senāk rakstīju iekš citas lapas. Daudz senāk.Bet kā ar brīnumu arī tur bija dažas labas domas.
Tu esi egoiste!Šo man ir nācies dzirdēt diezgan bieži,gan kā pārmetumu, gan kā uzslavu. Un šodien mēģinot tipināt pa ielu tik ātri, cik vien iespējams, lai nenosaltu pilnīgi un neatgriezeniski, sāku domāt par egoismu kā īpašību, kura, manuprāt, tomēr ir laba.
Un atcerējos stāstu, ko mums stāstīja skolā. Par karu un divām mātēm. Viena no viņām visu ēdienu, ko vien dabūja un atrada, atdeva saviem diviem bērniem. Pati sev neatstājot neko. Visas drēbes, kas bija pieejamas, vilka saviem bērniem, lai tie nenosaltu. Pati staigādama vienā jaciņā un svārkos.
Otra māte savukārt, dabūjusi ēdamo, paēda pati un otru daļu atdeva saviem bērniem. Drēbes arī sadalīja, lai būtu pašai silti, un bērniem.
Pirmā māte pēc mēneša no bada un aukstuma nomira, atstājot divus bērnus, kuri nemācēja paši par sevi parūpēties, jo māte vienmēr visu bija izdarījusi. Otrā māte pārdzīvoja karu kopā ar bērniem, jo bija egoiste.
Un joprojām domāju,ka būt egoistei ir labi, jo tā ir mana dzīve un neviens manā vietā nepārdzīvo, nepriecājas,neskumst, neizlemj manā vietā lēmumus. Nevienu nevaru vainot,ka esmu tur kur esmu. Man ir tādi draugi,kurus esmu atzinusi par labu esam un kuri ir atzinuši mani par labu esam. Kuri ir ar mani arī tad,ja brūku kopā un dusmojos par neko.Kuri pacieš manas absalūti bezatbildīgās attieksmes pret nopietnām lietām. Piem, laicīgu rēķinu nomaksu. Viņi arī ir tie,kuri man pasaka,saņemies, tu izskaties briesmīgi.Runā ar mani par lietām,kurām nekad nebūs atbildes. Un pasmejas kopā par manu sarkastiskajām piezīmēm. Draugi, kuriem es varu teikt, paldies,ka viņi man ir. Paziņas,kuri ir paciešami retajās reizēs,kad tiekamies. Un reizēm izturoties nežēlīgi,ja nākas dzirdēt sev apnikušus jautājumus, ja agrāk tie bija - kad tad jūs precēsieties...(tad kad droši zināšu, ka tu nevarēsi atnākt uz kāzām) Nākamais - kad jums būs bērni? (reizēm gribējās atbildēt,ka esmu trasnvestīts, un vēl neesmu izlēmusi ,kurā pusē esmu. Un vīram pēc mīļākās vēlmes ir uztaisīta vazektomija) Tad tagad šie jautājumi ir - kad jūs beidzot izšķirsieties oficiāli? Varbūt gribi iedot 100ls, lai varam iet jau šodien pat ?Vai arī varbūt vari nokārtot šķiršanos pa brīvu? Nē?NEvari?mmm nu tad aizver savu muti un izliecies gudrs! Nākamais burvīgais jautājums ir - kā?Un kad ta viņš ņem bērnu?Kā?Tik reti?Nu tak pasaki... pasaki.. KO ??? Ko man pateikt?Varbūt paliec tu kādu dienu kopā ar manu bērnu?Hmm.?Nevari?ak tu žēl... nu un labi,ka tā, jo neuzticētu tavām cāļa smadzenēm savu meitu. tāpēc nevajag man uzdod jautājumus tikai tāpēc,ka liekas,ka tas ir vajadzīgs. Vai arī frāze, nu nezinu, es jau nu tik mierīgi nelaistu vīru prom. Kolosāli, kā tu viņu turētu?Piesietu pie radiatoriem?Vai visu laiku turētu mēreni lielā pālī, lai nevat aiziet?Vai bērsi kapsētas smiltis pie viņa durvīm?Ja iet prom - tad ataa ataa, mums bija forši. Paldies. Kāda turēšana?Attopies.
Tā īsumā atkal esmu izstāstījusi savas šī vakara pārdomas.
Līdz nākamajai reizei.
lieliski atšuvi paziņas:D:D:D:D:D:D:D
AtbildētDzēst