…Tā bija tikai kleita. Tā vismaz sākumā likās. ... M aza, melna, nedaudz spītīga. Ar to konkrēto piegriezumu, kas nekliedz, bet zina. Tā karājās skapī kā klusa līdzdalībniece, līdz pienāca diena, kad es to uzvilku bez lielām gaidām un ar pavisam nelielu “nu labi, lai jau”. Un tad, iespējams kāds tur augšā paskatījās uz mani un noteica: āāā, šis būs interesanti mums visiem… Kleita prata vienu lietu ļoti labi – neuzspiest, bet atļaut. Atļaut sarunām ievilkties ilgāk. Atļaut smiekliem kļūt skaļākiem. Skatieniem – siltākiem. Pieskārieniem – it kā nejaušiem, bet tieši tik precīziem, lai paliktu atmiņā. Tā bija draudzība, kas sākās ar kafiju un beidzās ar to, ka vari zināt, kad otrs smejas pa īstam, saprast ko otrs domā, pat ja neko nepasaka. Kaisle – ne skaļa, bet viltīga, tāda, kas uznāk starp teikumiem un paliek starp rindām. Pieķeršanās – ne uzreiz atzīta, bet tomēr…un ai, tie burvīgie nedaudz par ilgu turētie apskāvieni. Un pavisam neliela, smalka un neatļauta iemīlēšanās sajūta...
Par un ap,zem un virs,visu un neko.