Milēdija ikdienā

Esmu atpakaļ. Mēģinot sagrupēt domas daudzmaz sakarīgos teikumos,secinu,ka nekas diži nesanāk. Atceroties frāzes,kuras izraisīja smieklu lēkmes... atceroties koncertus,kuros no 4 trīs reizes improvizēju, atceros kalnu pārgājienu,kurā biju tik piemērotos apavos,ka visi apkartējie mani jau domās apciemoja traumās. Bet ne, kurpes pa 5ls izturēja visus km, un pat pārāk nenobrāza kājas. (pārāk ir stiepjams jēdziens) Mēgināšu no sākuma - Izbraukšanas diena - koferis beidzot ir sakrāmēts, bērns nodots vecmāmiņai, nauda nav samainīta, lēcas nav nopirktas :) Tā teikt 50-50 gatavība braukt. Pieturā uz satikšanās vietu, secinu,ka esmu uzvilkusi krekliņu,kuram ir pleķis. Taisu vaļā 23troļuka pieturā savu čemodānu un izrakņāju visu sakārtoto līdz atrodu ko pārmainīt. Paiet 3min, un vandu visu vēlreiz, lai tomēr vilktu atpakaļ veco krekliņu. (un pasaki,ka sievietēm ir loģika...)Galu galā, esmu tikusi cauri vecrīgai ar savu n-tos kg smago koferi un varu iedzert pirms ceļa glāzīti ar jau sanākušajiem...

Man ir jāsakrāmē soma ceļojumam,kurš ilgs 2nedēļas. Vispār vari iedomāties cik grūti tas ir cilvēkam,kuram gandrīz nav atmiņas un vienmēr ir mēreni nekārtīga māja? (jā jā,dažiem liekas,ka dzīvoju mazā bardaciņā ,kur nekad nekas nav atrodams, bet es atrodu,savukārt ,jums mani mīļie, nekas manā istabā nav jāmeklē. Ja vajadzēs, kafiju pati atnesīšu ) tātad sapratu,ka vajadzēs čemodānu. Paskatījos apkārt, zem gultas, skapī,uz skapja. Sapratu, nē, tāda manta man nav. Kaut atmiņā ir kaut kur info,ka vajadzēja būt. Mazam, melnam koferītim. Bet nav. Apjautājos māmiņai, viņa man piedāvāja mazu, melnu koferīti, kuru biju domās piesavinājusies kā savu. Sapratu,ka tur knapi saiet manas kurpes,kuras domāju ņemt līdz. Māmiņa šokā, ka es neesot īsti ritīga,ka pietiek ar vienām kedām un vienām iešļūcenēm + koncertam vienas. Hmmm... neiet krastā. Prasīju visiem apkārt par kofera esību. Draudzenei bija! Alelluja!Pietiekami liels,lai tur saietu manis iedomātais drēbju kalniņš. Mēģināju būt nopietna...