Milēdija ikdienā

Laba diena! Es jums teikšu tā, viss ir labs ,kas labi beidzas utt, bet ja atnākot mājas no ārkārtīgi labi pavadītas dienas/vakara ,tu ieraugi pilošas tapetes un griestus, sprakšķošus kontaktus ,mazliet pārņem vēlme skaļi lamāties. (godīguma pēc jāatzīst,ka mans bērns šobrīd zin pāris jaunus vārdus ne latviešu mēlē) Uzgājām pie kaimiņiem, kuri ,protams,latviski neko nesaprot. Viņa - tēpusies plīša halātā un ar dvieli uz galvas, pūkainās čībiņās, man saka - ja uže tam vsjooooo zdēlala! Es viņai - jā, es redzu!Man pil griesti! Viņa - ja uže vsjoooo zdēeelala! Es - to es saprotu,bet man nav kur iet gulēt, jo viss ir slapjš! Viņa - daaa...kašmar...vobšeee, no ja užē vsjoo zdēlala. Nu bļins! Beigās no citiem kaimiņiem sapratu,ka viņai (turpm- Pūkainās čības) vanna gājusi pāri un viņa slaucījusi un viss esot novērsts. Beigās Pūkainās čības sāka raudāt un teikt,ka viņa neesot vainīga.(bez šaubām,ka ne,bija ne tas mēness pie debesīm, un horoskops bija ieteicis izvairīties no vannā iešanas) La...

Kaut kā tiklīdz nolemju rakstīt regulāri, kaut kas notiek. HA,un ne jau labs. Tad pazuda nets, tad  atrubījās klaviatūra, tad kompis.... Tāpēc šo lielisko vārdu rindu - rakstīšu regulāri - i mutē neņemšu :) Biju nometnē uz Pāvilostu. Jāsaka gan,ka neko diži no pašas pilsētas neredzēju ,jo mācījos Verdi Rekviēmu(viss ko dzīves laikā iemācamies,nākot par labu mūsu smadzeņu rieviņām..vai tas attiecas arī uz matj-peremenatj..vārdiem?) Lai nu kā,dziedāju daudz, pļāpāju daudz (bet laikam sievietei tas nebūtu nekas diži īpašs) un iepazinos ar pāris jauniem cilvēkiem. Nometnē uzradās arī cilvēks - guru -  ,kuram likās,ka visu zin un ,ka viņš visu ir sapratis. Nonākot ar sevi pretrunās,viņš spēja apburt pusi no nometnes dalībniekiem ,ar tekstiem ,ko var atrast netā,ja vien labi pameklē. Tur bija gan par dzīves jēgu, gan par grēku utt.... Uz mani atstāja iespaidu vienīgi viņa krāsaini tamborētā cepurīte(kuru bija darinājusi viņa šī brīža mīļotā sieviete. visu cieņu viņai! Zemu noliec...