Kā mēs pirkām ar Elizabeti riteni. Sākām ar to, ka atradām netā bildes, veikalu, kur ir tieši tāds, bez kāda nekādi nevar vairāk dzīvot. I rozā, i lellei beņķītis, i zvaniņš ar zemenēm utt… Cena arī tajā robežā, kuru biju pieņēmusi par labu esam. Aizejam uz veikalu, Dārzaugļu un Pērnavas ielas stūris. Ieejam iekšā. Klusums (diezgan pat patīkams), viens vīriešcilvēks stāv aiz letes un skatās datorā. Skatās.. skatās… Es saku, Labdien! Aa laabden. (brīnišķīgi) Nekas vairāk par labdeen neseko, tikmēr Elizabete jau ir ieraudzījusi, ka bērnu riteņi ir otrā zālē. Ejam turp, jā, ir ritenis. Pārdevējs joprojām izliekas, ka mūs neredz (vai arī patiešām slikta redze. Ļoti) Paskaļā balsī (ja nu arī dzirde traumēta, ne tikai redze) jautāju, cik šim ritenim collas, cik maksā..?? Vīriešcilvēks atmostas un skaļi nosaka kko līdzīgu– Eegaaaaa! Lieliski, iznāk vēl viens pārdēvējs. Labdien, Labdien mums interesē šis ritenis. Pārdevējs (?) – em.. jaa? Man jau sākt nākt virsū nelielas dusmas, bet...
Par un ap,zem un virs,visu un neko.