Pāriet uz galveno saturu

Kā es tiku pie savas Gaujas un galvas lakatiņa

ātrais bloga ieraksts
Pabiju,pastrādāju Muzeja naktīs,kā ganu meitene Annele. Jāsaka diezgan aizraujošs pasākums jau sākot ar to,ka man tiek uzkrāsotas spilgti rozīgilīllīgisarkanas lūpas un uzsiets balts lakatiņš. Ap galvu. Sveika vecmāmiņa.... Ņemot vērā ,ka biju izlēmusi izbaudīt pasākumu ,nevis mēģināt pietēlot ,ka man patīk un ka vispār nezinu ko te daru, piestrādāju arī pie tērpa pēc pilnas programmas. Gumijnieki kājās, puķaina kleitiņa. Un  GOVS!!! Mirkli pirms pasākuma sākuma saņemu instrukcijas par sava tēla īpatnībām un uzdevumiem. Uzzinu,ka man tas lopiņš  būs jāslauc un arī jāmāca visi interesenti to darīt. Jāpiezīmē,ka govs (vārdā Gauja ,bez šaubām) nebija īsta, tikai pupi bija gumijas un slaucot tecēja ūdens. Kā jau Rīgas govij, pienam nepietika. Pārinieks man bija kolēģis ,tajā vakarā -veterinārdakteris Aivars- ar kuru mums sapasēja humors. Kas bija nenoliedzami vajadzīgs,ja sāka uzdot jautājumus par to ,kāpēc govs nav īsta, kāpēc govij rēta uz muguras (tur kur lēja ūdeni) tad mēs muldējām ,ka ierīkots GPRS ,lai ielās nenomaldās un ,ka piens tak rodas Rimi, nevis no govs. Utt.. cilvēki bija diezgan jestri līdzjokotāji. Paralēli slaukšanai, uz brīdi vajadzēja laist atpūsties bufetnieci Daugavu,kā rezultātā saņēmu kārtējo komplimentu par to,cik burvīgs lakatiņš man esot(sāku apdomāt par brīnumainajām pārvērtībām un stila maiņu) un vispār visas meitenes izskatoties burvīgi. Mums tēma bija 70' gadu pilsētiņa. Tā vārds pa vārdam - dabūju medniekdesiņas un frī kartupelīšus un vēl pēc laika arī alu par brīvu. Zināju,ka mana nevaldāmā muldēšana kādreiz arī novedīs pie kaut kā laba.
Principā mūsu Gauja sapelnīja visvairāk apmeklētāju sajūsmu.Gandrīz vai sāku domāt,ka tak vajadzētu kādu dienu saņemties un aizbraukt uz tādiem laukiem ,kur ir dzīvas Gaujas. Varbūt ,ka nemaz tik traki viņam nebūs bail no manis un otrādi.
Tagad eju atpakaļ gulēt, jo slaukšana visu vakaru un nakti ir grūts darbs :) :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ikdiena num4 (īsi)

Tad nu tā. Pa šīm dienām esmu bijusi bezgala dusmīga,priecīga,saniknota,apātiska,jautra,sarkastiska,mīļa un riebīga. Visas iespējamās emocijas.Gribu vasaru.Man sniegs patīk decembrī,pārējā laikā tas var snigt kaut kur pie polārā loka,kur vienas nakts sakars ilgst pusgadu. Bet tā visādi dzīve kā kamīns mājīgs. Tā kā man nav kamīna, dzīve nemaz tik mājīga nav. Parunāsim par dažām no lietām ar kurām man nākas saskarties savā ikdienā. Pirmā lieta - sab.tr. Vīrieši - vai jūs patiešām nemākat sēdēt ar kājām kopā ,nevis tā,ka izplešat kā uz ginekoloģiskā krēsla? Es maksāju to pašu summu,ko jūs, bet saņemu pusi no krēsla!JO, viens homosapiens, ugačaka ugačaka, ir iedomājies,ka ir ārprātīgi liels un masīvs, un varens,un muskuļots. otrā lieta,nu ja tu ēd ķiplokus(gripas laiks utt, visu saprotu) vai tad patiešām nevar turēt muti ciet?Logu var notīrīt ar cimdu, jakas piedurkni, vai jebko citu, nevis pūst dvašu,un brīnīties āreče, visi kāpj ārā. Var izplesties vēl pa divām vietām. Vasarai ieteiku...

Neticamais acīmredzamais

Trallalaaa, ilgi nevarēju piesēsties, lai kko uzrakstītu. Nestāstīšu visu epopeju, kas tad nu manā dzīvē ir jauns un foršs un ne tik labs utt. (ja gribat zināt kā man iet - pazvaniet ;) ) Darba dienas sākumā (nosacītā), piesēdos pie neta, lai palasītu burvīgās ziņas un iegūtu apjausmu, ka pusgadu nelasot ziņas (mājās, nav ne datora, ne Tv) neko neesmu zaudējusi. Bet raksts, par to, ka Grāmatu dēļ cilvēkam ir jāatsakās no amata .... Nu mīļo stundiņ! Vai patiešām joprojām ir tik "dzīvi" stereotipi par meiteņu un zēnu audzināšanu? Varu atzīties, mana meita valkā ZILU džemperīti un spēlējas ar mašīnām! KO NU ??? Laikam steidzīgi jāpierakstās pie psihologa, jo nav tak normāli, ka valkā  puiku krāsas un, ka meitene spēlējas ar puiku rotaļlietām! Un zēniem - pasargā Dies' iet klāt lellēm vai vēl trakāk (pat nevaru ātrumā uzrakstīt, jāiet dzert validols!) puika ar leļļu ratiem! Stāvās šausmas! Kas tad no tāda izaugs! ( es pateikšu kas izaugs, izaugs vīrietis, kurš nebaidīsies n...

ritenis ar zemeņu zvaniņu

Kā mēs pirkām ar Elizabeti riteni. Sākām ar to, ka atradām netā bildes, veikalu, kur ir tieši tāds, bez kāda nekādi nevar vairāk dzīvot. I rozā, i lellei beņķītis, i zvaniņš ar zemenēm utt… Cena arī tajā robežā, kuru biju pieņēmusi par labu esam. Aizejam uz veikalu, Dārzaugļu un Pērnavas ielas stūris.  Ieejam iekšā. Klusums (diezgan pat patīkams), viens vīriešcilvēks stāv aiz letes un skatās datorā.  Skatās.. skatās… Es saku, Labdien! Aa laabden. (brīnišķīgi) Nekas vairāk par labdeen neseko, tikmēr Elizabete jau ir ieraudzījusi, ka bērnu riteņi ir otrā zālē. Ejam turp, jā, ir ritenis. Pārdevējs joprojām izliekas, ka mūs neredz (vai arī patiešām slikta redze. Ļoti) Paskaļā balsī (ja nu arī dzirde traumēta, ne tikai redze) jautāju, cik šim ritenim collas, cik maksā..?? Vīriešcilvēks atmostas un skaļi nosaka kko līdzīgu– Eegaaaaa! Lieliski, iznāk vēl viens pārdēvējs. Labdien, Labdien mums interesē šis ritenis. Pārdevējs (?) – em.. jaa? Man jau sākt nākt virsū nelielas dusmas, bet...