Mana meita pieskrien raudot man klāt un paziņo,ka sāp tur un tur... briesmīga traģēdija! Kas man ir jādara? Jāpapūš sāpošā vieta un jāpasaka,tagad viss kārtībā! Kas notiek? Bērns atplaukst smaidā un aizskrien tālāk savās rotaļās.
Kas notiek ar mums kad mēs izaugam? Kāpēc mums tik viegli nevar kāds izdziedēt mūsu pušumus?Pārsvarā jau runa būtu par sirds pušumiem.
Kāpēc mēs "pieaugušie" tik loti visu mēģinam un gribam sarežģīt? Jo patiesībā esam un paliekam tādi paši kā bijām bērnībā. Mums vajag mīļumu (ak ,piedodiet feministes...), mums vajag uzmanību, mums vajag jūtamus pierādījumus,ka esam vajadzīgi. Un tam nav nekāda sakara ar gadiem. Mēs katru nieku un atgadījumu mēģinam izanalizēt un izskaidrot pēc kādiem sevis (un protams, Cosmo un Joy, Lilit ) utt mistiskiem noteikumiem. Ja paši netiekam galā ar radušos problēmu (bieži vien,mums,meitenēm, izdomātu! ) mēs ņemam palīgā savas draudzenes/ draugus, lai viņi palīdz izskaidrot redzamo situāciju. Un ja pat viņi (un arī Absolut Vodka ) nepalīdz... tad mēs nolemjam ,ka nekam nav jēga un izdomājam vēl vienu problēmu :) Reizēm manuprāt tomēr melns ir melns un balts ir balts. Neko nesarežģījot. Un pārējās toņkārtas atstājam māksliniekiem priekš gleznām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru