Pāriet uz galveno saturu

Bīstami feinais noskaņojums

Šodien man tāds ir.Tas ir tāds noskaņojums,ka gribas kaut ko mazliet nepareizu,kaut ko mazliet aizliegtu,kaut ko mazliet pikantu, kaut ko mazliet jautru, kaut ko mazliet bīstamu, kaut ko mazliet feini uzjautrinošu.
Un pārlasot sen sen veiktus ierakstus atradu - sarakstiņu, ko vēlos paveikt nākamgad. (tāda kā pakļaušanās visiem psiholoģiskajiem rakstiem un Secret filmām:))
Gribu dziedāt lietū, gribu ielēkt strūklakā, roku rokā ar Jaukumu, gribu zvaigžņotas naktis jūras krastā, gribu joprojām darbu,kas man sagādā prieku, gribu ar mammu aizbraukt uz Grieķijas salām, gribu ar tēti aiziet uz vecmeistaru izstādēm (vismaz reizi mēnesī), gribu ar draudzenēm satikties svētdienas rītos un dzert garšīgu kapučīno, gribu būt pacietīgāka,iecietīgāka,rūpīgāka attieksmē pret citiem tuvajiem cilvēkiem.
Kas ir sanācis? Johaidī - NEKAS.(jāgaida atkal nākamais jaunais gads)
Dziedāt lietū - varbūt varam aizstāt ar dziedāšanu vannā? Vai dušā?(kaimiņi ir sajūsmā)
Zvaigžņotas naktis jūras krastā - bija, nosalu.(nākamreiz jāpaņem līdzi neseksīga,bet silta adīta jaka)
Darbs - em..ko? Kas tas ir?Atceros,ka sen sen jaunībā man tāds bija.... (sīkāk pat nekomentēšu,dabūšu likt zem mēles klofelīnu)
Jaukums - mmmm ir. (roku rokā, vai ar pannu rokā, tas cits jautājums :D )
Mamma - Bija ekskursija.(Bez manis )
Tētis un izstādes - bijām, un izbaudījām, (es gan vairāk priecājos par tēti pie klavierēm, nekā gleznām pie sienas)
Draudzenes un svētdienas rīti - laikam jāpamaina tā diena,kad būtu tie rīti,jo svētdienas tik ļoti nāk miedziņš,ka nekāda tenka un klača nevar izdabūt mani ārā no gultas pirms 11... (nožēlojami teiks tie,kuri jau pirms saullēkta pilsētas parkā skrien krosu,un pēc tam izlasa biržas ziņas.)
Nu un pie attieksmes es strādāju. Jorprojām.

Komentāri

  1. Vot kā var šitā uzrauties uz šāda saraksta :D :D :D
    Nākamreiz izpildāmo darba sarakstu nobēdzini rūpīgāk. Tici man, saldāks naktsmiers garantēts :D

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ikdiena num4 (īsi)

Tad nu tā. Pa šīm dienām esmu bijusi bezgala dusmīga,priecīga,saniknota,apātiska,jautra,sarkastiska,mīļa un riebīga. Visas iespējamās emocijas.Gribu vasaru.Man sniegs patīk decembrī,pārējā laikā tas var snigt kaut kur pie polārā loka,kur vienas nakts sakars ilgst pusgadu. Bet tā visādi dzīve kā kamīns mājīgs. Tā kā man nav kamīna, dzīve nemaz tik mājīga nav. Parunāsim par dažām no lietām ar kurām man nākas saskarties savā ikdienā. Pirmā lieta - sab.tr. Vīrieši - vai jūs patiešām nemākat sēdēt ar kājām kopā ,nevis tā,ka izplešat kā uz ginekoloģiskā krēsla? Es maksāju to pašu summu,ko jūs, bet saņemu pusi no krēsla!JO, viens homosapiens, ugačaka ugačaka, ir iedomājies,ka ir ārprātīgi liels un masīvs, un varens,un muskuļots. otrā lieta,nu ja tu ēd ķiplokus(gripas laiks utt, visu saprotu) vai tad patiešām nevar turēt muti ciet?Logu var notīrīt ar cimdu, jakas piedurkni, vai jebko citu, nevis pūst dvašu,un brīnīties āreče, visi kāpj ārā. Var izplesties vēl pa divām vietām. Vasarai ieteiku...

Neticamais acīmredzamais

Trallalaaa, ilgi nevarēju piesēsties, lai kko uzrakstītu. Nestāstīšu visu epopeju, kas tad nu manā dzīvē ir jauns un foršs un ne tik labs utt. (ja gribat zināt kā man iet - pazvaniet ;) ) Darba dienas sākumā (nosacītā), piesēdos pie neta, lai palasītu burvīgās ziņas un iegūtu apjausmu, ka pusgadu nelasot ziņas (mājās, nav ne datora, ne Tv) neko neesmu zaudējusi. Bet raksts, par to, ka Grāmatu dēļ cilvēkam ir jāatsakās no amata .... Nu mīļo stundiņ! Vai patiešām joprojām ir tik "dzīvi" stereotipi par meiteņu un zēnu audzināšanu? Varu atzīties, mana meita valkā ZILU džemperīti un spēlējas ar mašīnām! KO NU ??? Laikam steidzīgi jāpierakstās pie psihologa, jo nav tak normāli, ka valkā  puiku krāsas un, ka meitene spēlējas ar puiku rotaļlietām! Un zēniem - pasargā Dies' iet klāt lellēm vai vēl trakāk (pat nevaru ātrumā uzrakstīt, jāiet dzert validols!) puika ar leļļu ratiem! Stāvās šausmas! Kas tad no tāda izaugs! ( es pateikšu kas izaugs, izaugs vīrietis, kurš nebaidīsies n...

ritenis ar zemeņu zvaniņu

Kā mēs pirkām ar Elizabeti riteni. Sākām ar to, ka atradām netā bildes, veikalu, kur ir tieši tāds, bez kāda nekādi nevar vairāk dzīvot. I rozā, i lellei beņķītis, i zvaniņš ar zemenēm utt… Cena arī tajā robežā, kuru biju pieņēmusi par labu esam. Aizejam uz veikalu, Dārzaugļu un Pērnavas ielas stūris.  Ieejam iekšā. Klusums (diezgan pat patīkams), viens vīriešcilvēks stāv aiz letes un skatās datorā.  Skatās.. skatās… Es saku, Labdien! Aa laabden. (brīnišķīgi) Nekas vairāk par labdeen neseko, tikmēr Elizabete jau ir ieraudzījusi, ka bērnu riteņi ir otrā zālē. Ejam turp, jā, ir ritenis. Pārdevējs joprojām izliekas, ka mūs neredz (vai arī patiešām slikta redze. Ļoti) Paskaļā balsī (ja nu arī dzirde traumēta, ne tikai redze) jautāju, cik šim ritenim collas, cik maksā..?? Vīriešcilvēks atmostas un skaļi nosaka kko līdzīgu– Eegaaaaa! Lieliski, iznāk vēl viens pārdēvējs. Labdien, Labdien mums interesē šis ritenis. Pārdevējs (?) – em.. jaa? Man jau sākt nākt virsū nelielas dusmas, bet...